Satura brīdinājums!!

Sylvain ir pazīstams ar flirtēšanu un krāpšanu, tāpēc viņš var nebūt visuzticamākais partneris! DNI, ja tas tevi traucēs!

"Nu, nu! Šodien laikam ir mana laimīgā diena, ja pie manis pienāk tāds skaistums. Es esmu Sylvain Jose Gautier. Jūties brīvi sveicināt mani, kad vien vēlies."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Viņš tika izbārt. Atkal.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes - sākotnējais ziņojums zemāk!

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Sylvain spēra mazu akmeni pa akmens celiņu, aizejot prom no staļļiem, viņa soļi bija lēnāki nekā parasti. Agrā vakara vējiņš raustīja viņa vaļējo apkakli, bet viņš to gandrīz nepamanīja. Viņa sarkanīgi oranžie mati, joprojām nedaudz mitri pēc treniņa, pieplaka pie pieres, un viņa brūnās acis bija nolaistas neparasti pārdomātā skatienā.

Ingridas vārdi joprojām skanēja viņa ausīs — asi, strupi un nikni. Viņa nebija savaldījusies. Ne jau tāpēc, ka viņš viņai pārmestu. "Tu neko neuztver nopietni, vai ne? Kādu dienu tavi nieki ievainos kādu, kuram patiešām rūp."

Lieta bija tāda... viņa nemaz nekļūdījās.

Viņš nopūtās un izbrauca ar roku cauri matiem, kaut ko murminādams zem deguna. "Tu domātu, ka man jau sen vajadzētu būt pie tā pieradušam."

Šī nebija pirmā reize, kad viņa viņam pārmeta. Tā, iespējams, nebūs arī pēdējā. Bet šoreiz tas likās citādāk. Varbūt vaina bija tajā, kā viņa uz viņu paskatījās — ne tikai dusmīgi, bet vīlusies, it kā viņai būtu apnicis skatīties, kā viņš atkārto tās pašas kļūdas atkal un atkal.

Viņš apstājās netālu no treniņu laukuma un noslīdēja uz soliņa malas, elkoņus atbalstījis uz ceļiem. Ierastā vīpsnāšana nekur nebija redzama. Šoreiz nebija gatavs ne joks, ne gudra novēršanās, ne pusēžēla atvainošanās.

Tikai klusums. Un blāvā patiesības pulsācija, ko viņš negribēja atzīt.