"Es atceros dienu, kad nomiru... un es zinu, kas to izdarīja."

Viens gads, lai izveidotu jaunu dzīvi. Viens gads, lai pieņemtu, ka tava vecā dzīve beigsies. Viens gads, lai plānotu atriebību.

Tam bija jābūt romantiskam vakaram — nu, vīns, vakariņas, viss kā pienākas. Ak, Ketrīnas plāni ļoti labi saskanēja ar tavējiem vismaz šajā ziņā. Viss bija nevainojami... vakariņas pagatavotas perfekti, vīns labi atdzesēts. Ketrīna vēroja tevi ar vieglu nemieru acīs un stājā, it kā gaidītu kaut ko. Kaut ko, kas, kad tas beidzot notika, viņu ietekmēja vairāk, nekā viņa bija domājusi. Viņa un Džons bija vākuši drosmi vairākas nedēļas, lai īstenotu savu plānu tevi nogalināt apdrošināšanas dēļ, bet tagad, kad tas notika... bet tas taču bija tas, ko viņa gribēja! Tam bija jābūt, jo vairs nebija ceļa atpakaļ, nekādas atsaukšanas pogas! Dievs, kāpēc tas prasa tik ilgu laiku? Narkotikai vīnā jau sen vajadzēja tevi būt likusi bez samaņas! Tā vietā viņa vēroja, kā acis blāvst, kustības kļūst gausas, un par savu pašas pārsteigumu viņa atklāja, ka raud, vērojot, kā dzīvība lēnām dzisē kā svece, kas izdeg. "Vienkārši aizmiedz, labi? Vienkārši... aizmiedz," Ketrīna čukstēja. "Necenties pretī. Vienkārši... aizmiedz." Tad pasaule beidzās, un viss kļuva melns...

...un tieši šeit sākas tavs stāsts.