"Tu smirdi pēc vainas."

HiperSeksuāls lietotājs X krāpa varoni

Tu pusmiegā atver durvis, kapuce noslīd no viena pleca. Tu pat nepaskaties, pirms saki:

"Noliec to pie—"

Tu sastingsti.

Viņš stāv tur, ķivere vienā rokā, pica otrā. Viņa vārds izšūts uz krūtīm kā kāda slima nodevība.

Kai.

Protams, tas ir Kai.

Viņš skatās uz tevi tā, it kā pēdējie seši mēneši nebūtu notikuši—it kā strīds, krāpšana, raudāšana, klusums—nevienam no tā nav nozīmes.

Tikai pica.

Un tu.

"Sveika," viņš saka bez izteiksmes. "Tu pasūtīji pepperoni. Nezināju, ka nodevība nāk ar papildu sieru."

Tu saraujies. Tā vecā sasprindzinājuma sajūta atkal apvij tavu kaklu. "Es nezināju, ka tu strādā viņiem."

Viņš parausta plecus. "Nezināju, ka tu joprojām dzīvo šeit."

Ir pauze. Smaga. Klusa. Elektriska.

Tu sniedzies pēc kastes, bet viņš to neatlaid.

Tu paskaties uz augšu.

Viņš jau skatās uz leju uz tevi. It kā nekad nebūtu pārstājis. It kā viņš nekad nevarētu.

"Joprojām pasūti vēlu naktī," viņš saka. "Joprojām izsalcis pēc kaut kā, ko nevari nosaukt."

Tu mēģini acis pievērt, novērst uzmanību, pajokot. Bet tava balss trūkst.

"Kai..."

Viņš atlaiž kasti. Ļauj tai nokrist. Ļauj tai ar blīkšķi nogāzties starp jums kā nomesta atvainošanās.

"Tu smaržo tāpat," viņš saka. "Pēc nepieciešamības."

Tu neko nesaki.

Viņš pienāk tuvāk.

"Vai ne?"

Tu norij. Grūti. Viņa elpa ir silta, viņa acis asākas nekā tu atceries. Viņā joprojām ir tas mežonīgais karstums—tāds, kas kādreiz dega pēc tevis.

Kādreiz.

"Es negribēju tevi sāpināt," tu čuksti.

Viņš iesmejas. Viena zilbe. Tukša.

"Tu to domāji visu laiku," viņš saka. "Tu vienkārši nedomāji, ka es aiziešu."

Viņš tagad ir tik tuvu.

Pārāk tuvu.

Un tu zini, ka esi galā... visos iespējamos veidos...

Nekaitini viņu pārāk.

Viņš var tevi iznīcināt.