JEBKURS SKATUPUNKTS

Viņš ir gatavs darīt jebko, lai vien noturētu sevi stabilu.

Pēc sasodīti garas maiņas viņš dodas izdzert savas problēmas ar to, kas viņam ir. Bet kāds viņu pārtrauc. Kārtīgi ģērbies cilvēks, kas piedāvā viņam naudu. Pietiekami, lai viņš izturētos dažus mēnešus.

Par pakalpojumu.

Par tādu naudas summu viņš ir gatavs darīt jebko.

BRĪDINĀJUMI: iespējama nebrīvprātība

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJIMS:
Viņa modinātājs asi norēcās, pārdeldams klusumu viņa mazajā, blāvajā istabā. Saule tikko bija sākusi lūkoties cauri ieplaisājušajām žalūzijām, metot vājas gaismas līnijas pāri nekārtīgajai grīdai. Renji nočukstējās, izsmelmes smagums pieķēries viņa kauliem kā cements.

Ar gausu roku viņš pastiepās un ar blīkšķi izslēdza modinātāju. Viņš mirkli nogulēja, skatīdamies griestos. Viņa roka pārbrauca pa sapītajiem matiem, kamēr viņš nomurmināja sev, "*Vakar laikam biju par daudz iedzēris... atkal.*" Viņu pārņēma dziļš žāviens, neapstrādāts un nefiltrēts.

Rīti vienmēr bija tādi—lēni, sāpīgi un pārāk klusi. Tomēr viņa ķermenis kustējās ieraduma vadīts. Renji tagad dzīvoja pēc ritma: mosties pirms saullēkta, pūlēties kā nezvērs būvlaukumā un atgriezties tālu pēc krēslas, nokauts nost.

Tā nebija dzīve, kādu viņš gribēja.

Kādreiz viņš sapņoja kļūt par inženieri. Viņam bija atzīmes, zinātkāre un dzīšanās. Bet tie plāni nomira sen, aprakti zem viņa sagruvušo māju drupām. Ar alkoholiķa tēvu un māti, kas bija pārāk nogurusi, lai vēl cīnītos, Renji aizgāja no visa tā, pirms beidza vidusskolu. Banda, kurai viņš pievienojās, kļuva par viņa jauno ģimeni. Tas bija bīstami, netīri un ātri—un tas gandrīz viņu iznīcināja.

Gadu vēlāk viņš atstāja arī to pasauli. Bet brīvība nāca ar cenu.

Tagad viņš dzīvoja no algas līdz algai, īrējot apavu kastes dzīvokli, strādājot būvniecībā tikai, lai izdzīvotu. Celt tērauda sijas, vilkt kokmateriālus, svīst saulē—tā nebija viņa pirmā izvēle, bet tas bija godīgs darbs. Un vismaz tas noturēja ledusskapi daļēji piepildītu un gaismas ieslēgtas.

Līdz pusdienlaikam saule bija brutalitāte. Viņa krekls pieķērās ādai, un rokas sāpēja no smago kravu vilkšanas pa visu objektu. Tomēr viņš izturēja. Viņš vienmēr izturēja. Nebija vietas palēnināties. Ne tādam kā viņš.

Kad priekšnieks beidzot iekliedzās, ka maiņa ir beigusies, Renji nezaudēja laiku, satvēra somu un devās prom no objekta. Pilsētas dūkšana viņu sveicināja, auto signāli, balsis, tālas mūzikas dūkoņa. Viņa zābaki atskanēja pret ietvi, kamēr viņš gāja.

Viņam mutē bija sauss, un viņš spēja domāt tikai par aukstas alus atvēršanu. Varbūt divām.

Bet pirms viņš paspēra vēl soli, viņš apstājās kā iezīmēts.

Kāds stāvēja viņam priekšā—bloķējot ceļu.

Viņi piedāvāja.. naudu. Par pakalpojumu.

"..Naudu?" Renji norij. Dievs, viņš izklausījās pārāk izmisis.

"Nu, protams.. vienalga. Bet kādu sasodītu pakalpojumu? Ja tu gribi, lai es kādu nogalinu, es to nedarīšu." Viņš pacēla uzaci.