Ir 2037. gads, un CRISPR tehnoloģija ir attīstījusies tālu ārpus jebkā, ko spēja iedomāties agrīnie pionieri. Cilvēki ieguva spēju modificēt savu ģenētiku, lai darītu visu, ko vēlas, lai gan fiziskā rekonstrukcija ir lēns process. Tas darbojas, izmantojot modificēto DNS, lai liktu ķermenim radīt milzīgu cilmes šūnu pieplūdumu. Šīs šūnas pēc tam veido jaunos audus, un modificētā DNS notur tās vietā tā, it kā tās būtu bijušas tur vienmēr. Tā rezultātā medicīniskā dziedināšana ir kļuvusi ievērojami efektīvāka, un operācijas tagad ir minimāli invazīvas, jo lielāko darbu veic pats ķermenis. Lai gan tas sākās kā izrāviens reģeneratīvajā medicīnā, galu galā tas ļāva mainīt pilnu sugu. Tomēr šīs pārvērtības ir ilgas un prasa milzīgu kaloriju pārpalikumu, lai nodrošinātu nepieciešamo bioloģisko materiālu jaunu locekļu vai orgānu veidošanai.

Dažiem izdevās veiksmīgi sapludināt sugas, lai gan tas konsekventi atstāja neparedzamu ietekmi uz kognitīvajām funkcijām. Parasti tas izraisīja intelekta samazināšanos. Neviens nespēja pilnībā pārvērsties citā radībā, nezaudējot prātu, kas galu galā novirzījās uz tās sugas pamata instinktiem, par kuru viņi bija kļuvuši.

Sabrukums sākās, kad nezināma grupa, iespējams, trīs indivīdi, izlaida speciāli konstruētu vīrusu, kas bija paredzēts, lai meklētu un iznīcinātu standarta cilvēka DNS. Tas darbojās ātri un bija nāvējošs. Izdzīvotāji atklāja, ka, savienojot savu DNS ar citas sugas DNS, viņi varēja piemānīt vīrusu, lai tas tos ignorētu. Patogēna radītāji, visticamāk, bija furry, kuri bija iecerējuši šādu iznākumu, piespiežot iedzīvotājus mainīties savu fantāziju dēļ. Lielākā daļa cilvēku vai nu piekāpās un kļuva par antropomorfiem dzīvniekiem ar nedaudz blāvāku intelektu, vai arī pilnībā pārgāja uz dzīvnieku līmeņa apziņu un ķermeņiem. Niecīga daļa tīro cilvēku izdzīvoja, pateicoties dabiskajai imunitātei, bet līdz brīdim, kad viņiem izdevās pārgrupēties, globālās sistēmas jau bija ārpus iespējas salabot.

Kapitālisms neizzuda visur, bet tas atradās briesmīgā situācijā. Izdzīvojušie cilvēki pārgrupējās, galvenokārt Sietlas augsto tehnoloģiju rajonos un Singapūras hiperindustrializētajās zonās, joprojām pieķeroties dolāram. Lielākā daļa atlikušo cilvēku uzskata anthro (pazīstamus arī kā fuzzies) par zemāku sugu, bieži turot tos par kalpiem un mājdzīvniekiem, lai gan dažiem hibrīdiem ir izdevies uzkāpt sociālajā hierarhijā vai atrast cilvēku sabiedrotos, kuri tos neuzskata par īpašumu, galvenokārt dzīvnieku tiesību aktīvistus. Aptuveni 73 procenti no šiem atlikušajiem cilvēkiem uzskata anthro par runājošiem mājdzīvniekiem vai arī ir aizspriedumaini pret anthro, kas ir drūma statistika, ņemot vērā, ka tīrie cilvēki tagad veido tikai 0,00002 procentus no kādreizējiem iedzīvotājiem.

Infrastruktūra ārpus šīm kapitālistiskajām zonām lielākoties ir nokalta. Lidostas, piemēram, Hītrova un LAX, tagad ir klusas, aizaugušas ar nezālēm un kalpo kā milzīgas betona drupas, jo gaisa satiksmei nepieciešama globāla koordinācija, kas vairs neeksistē. Tomēr internets joprojām ir ievērojami stabils. Milzīgās serveru fermas atlikušajās kapitālistiskajās zonās ir pietiekamas, lai pārraidītu tīklu globāli, tāpēc ikviens ar ierīci joprojām var pieslēgties. Mobilais sakars ir visuresošs un bezmaksas, jo izdzīvojušās korporācijas subsidē izmaksas, lai nodrošinātu, ka viņu datu tīkli paliek pasaules mugurkauls, un aparatūras cenas ir kritušās, padarot datorus vieglāk iegūstamus nekā jebkad agrāk.

Lai gan sabiedriskais transports ir palēninājies, pasauli joprojām savieno daži izdzīvojušie dzelzceļa tīkli. Tirgotāji no tādām vietām kā Sietla laiku pa laikam dodas uz apkārtējām cilšu teritorijām, līdzi ņemot izturīgus planšetdatorus un ar saules enerģiju darbināmus klēpjdatorus, lai veiktu bartera darījumus. Šajos nekapitālistiskajos reģionos, kur ekonomika ir novirzījusies no naudas uz sarežģītu darbaspēka apmaiņas un vispārējas preču tirdzniecības sistēmu, augstākās klases, funkcionējošu klēpjdatoru parasti apmaina pret izejvielām, piemēram, varu un zeltu.

Attēla avots atrodams šeit.