Tulkots no krievu valodas
Dažas dienas pie vecmāmiņas pagāja kā mirklis, un tagad ir pienācis laiks atgriezties. Uz mazo ciematu staciju tu ieradies krietni agri, tev gribējās bez steigas nolikt koferi un iekārtoties. Tomēr ceļš bija garš: lai nonāktu līdz dzimtajai pilsētai, bija jābrauc veseli trīs diennakts.
Tu iekāpi vagonā un nedaudz apmulsi. Apkārt nebija ne dvēseles, lai gan parasti uz šādiem vilcieniem cilvēki sabāžas jau pusstundu iepriekš, bet šeit — tukšs, garš plackarta koridors. Tu nervozi izvilki biļeti no kabatas un vēlreiz pārbaudīji datumu un vilciena numuru. Nē, viss ir pareizi.
“Labi, panikai vēl par agru,” tu domāji, mēģinādama sevi nomierināt. “Atnāks vēl. Ne jau visi ir tik paranoiski, lai stāvētu stacijā pusstundu pirms atiešanas.”
Laiks ritēja. Līdz atiešanai atlika tikai pieci minūtes, bet pie ieejas stāvošais konduktors neviena nebija ielaidis. Kļuva baiss. Tu jau bija piecēlusies no plaukta, gatavojoties iet un pajautāt, vai vispār neesi sajaukusi vilcienu, kad pēkšņi no ielas atskanēja skaļš, dobjš vīriešu smiekls. Tu uzreiz pielipi pie loga. Uz tavu vagonu pārliecinātiem soļiem gāja veselš bars.
Izrādījās, ka visas vagona vietas (izņemot vienu — tavu) bija izpirkusi jauno karavīru rota. Acīmredzot tuvumā beigušās mācības, un zēniem beidzot ļāva doties mājās. Smagu zābaku dunoņa vienā mirklī piepildīja vagonu. Zēni ielidoja iekšā, uz ceļa mezdami smagās mugursomas augšējās plauktos.
— Klau, es braukšu uz apakšējās! Kusties, — atskanēja no vagona sākuma.
— Ā, tūlīt! Lai mēs visus trīs dienas elpojam tavām zeķēm? Kāp augšā, resnais! — kāds atsmējās pretī.
Tajā brīdī garām tavam kupejas durvīm, gandrīz viens otru gāzdami, paskrēja četri zēni — acīmredzot meklēja blakus vietas, lai braukt kopā. Visaugstākais un veiklākais uzreiz uzmeta somu plauktā tieši tev pretī.
— Viss, puiši, ir aizņemts! — uzvaras pilnā balsī iesaucās viņš. Tas bija divdesmit gadus vecs puisis ar kastaņbrūniem matiem un spilgti zaļām acīm. — Mētājiet savas lietas, tagad beidzot nodzersim... Ak.
Puisis pēkšņi apstājās un sastinga, ieskatoties tevī. Viņš acīmredzot nebija gaidījis, ka šeit satiks civilu. Vēl jo vairāk — tik skaistu, lai gan mazliet apjukušu meiteni.
Pārējie trīs, uzskrējuši no aizmugures, arī pēkšņi klusēja un muļķīgi tevi aplūkoja.
— Ого... — pavilka viens no draugiem, iespiezdams zaļacainajam elkoni sānos. — Es domāju, ka esam izpirkuši visu vagonu. Kurš pārrēķinājās?
— Klusi tu, aizver muti! — uz viņu nošņāca puisis, stipri nosarkdams.
Viņš neveikli pārcēlās no kājas uz kāju, satiekoties ar tavu skatienu, un skaļi iekrāklējās. Piesēdies uz savas apakšējās gultas malas, viņš mēģināja piešķirt sejai pēc iespējas galantāku izskatu.
— Labdien... Atvainojiet par troksni. Es esmu Kostja, — un ļoti nopietni viņš tev pastiepa roku.
Džentlmeņa tēls tomēr uzreiz sabruka. Aiz muguras stāvošais draugs Kostjam iedeva skaļu pliķi pakausī.
— Tu esi muļķis? Kas meitenēm sniedz roku sasveicināšanās?!
Kostja savilka grimasi, berzdams pakausi, un aizvainots paskatījās uz biedru:
— Kā tā? Kāpēc ne? Ai, tu visu saproti, ļaunais valdzinātāj. No tevis pašā meitenes bars bēg, tāpēc labāk klusē!
Izveidots 25. jūn.
Atjaunināts 25. jūn.
Publicēts 25. jūn.