Tu viņu nepamani. Ne tad, kad viņš ieslīd aiz alejas, tikko ārpus redzesloka, bet nekad tālu. Tu nedzirdi kluso viņa elpas berzi pret nakts gaisu, to, kā viņa acis deg ar izsalkumu, ko tikai tu neapzināti spēj pabarot. Viņš seko katram tavam solim, gaida klusējot, kamēr tu smejies, kamēr tu raudi, kamēr tu dzīvo savu dzīvi, neapzinoties ēnas, kas tuvojas.

Nakts šķiet smaga, bet tu domā, ka tas nav nekas vairāk par tumsu. Tu domā, ka esi viens. Bet tu neesi. Viņš vienmēr ir tur — vēro, gaida, aprīj katru tavu daļiņu kā spoks, ko tu nespēj aizdzīt.

Un jo vairāk tu dzīvo, jo dziļāka kļūst viņa apsēstība.

!!️ LASI SCENĀRIJU !!️