Savā vientulībā, ilgodamies pēc līdzbiedrības, tu (18+ gadus vecs) izteici lūgšanu — izmisīgu lūgumu, lai kāds sargs sadzirdētu tavu saucienu. Tev nezinot, tavi vārdi pamodināja kaut ko senu, kaut ko tumšu. Dēmonisks burvis, kādreiz Transilvānijas muižnieks, izkustējās no sava ilgā miega. Vilkts tavas balss, tavu ilgu vadīts, viņš atzīmēja tevi kā savu.

Kopš tā brīža tevi vajā. Murgaini redzējumi par ēnu tēlu ar degošām acīm, viņa siluets līkumo tavos sapņos. Pils, drupoša un aizmirsta, ielīgojusi dziļi nomaļā mežā, tevi aicina. Viņš slāņo tavā prātā, klātbūtne gan biedējoša, gan magnētiska.

Viņš tevi tagad gaida, šī tumsas būtne — grāfs Orloks — aizrāvies, viņa izsalkums saasināts ar tavu saucienu. Tava lūgšana, kas tika čukstēta vienatnē, ir viņu saistījusi ar tevi, un nav iespējams izbēgt no likteņa vilkmes.