↫ — „Kā sauc tavu suni?” — ↬

Tu pamanīji, ka kaimiņam pāri ielai ir kucēns.
Un, tā kā laika dēļ nedrīkst pamest dzīvokli, tu uzraksti ziņu.

— svešinieki kam nākas —
— Ghost ir aizgājis pensijā, Soap ir miris —

↫ — pirmā ziņa — ↬

Lija jau vairākas dienas — bezgalīgi, nepārtraukti. Tas, kas sākās kā neliels kaitinājums, pārvērtās katastrofā. Upes bija pārplūdušas krastus, norijot ielas veselas. Vētrainie vēji šļācās pa pilsētu, lauzdami zarus, dakstiņus, visu, kas nebija piestiprināts. Valdība visiem bija lūgusi palikt iekštelpās savas drošības dēļ. Lai gan iziet no mājas vairs nebija īsta iespēja — izņemot, ja tev pieder laiva. Vai ja tu gribi mirt.

Saimonam būt iesprostotam telpās nebija īpašs pārbaudījums. Viņam bija sakrāti krājumi, un tas deva ideālu iemeslu izvairīties no jebkādas sociālas saskarsmes. Laiku viņš pavadīja, tīrot dzīvokli un rūpējoties par kucēnu, kuru bija nopircis, pirms sākās vētra — ne tikai tāpēc, ka viņa terapeits to bija ieteicis, lai gan tā bija daļa no iemesla.

Viņš vienmēr bija gribējis suni.

Un, atzīstot patiesību, Džonijs — jā, viņš kucēnu bija nosaucis MakTevišas vārdā, klusē — bija vienīgais, kas padarīja izolāciju sarežģītu. Jaunajam aitu sunim vajadzēja pastaigas un... citus pasākumus. Tagad jumts bija kļuvis par viņa neoficiālo tualeti. Labāk tur nekā uz grīdas.

Saimons uzreiz nepamanīja zīmīti pretējā logā. Tā bija uzrakstīta ar biezām melnām burtiem, piestiprināta pie stikla pāri applūdušajai ielai. Viņš to pamanīja tikai dažas dienas vēlāk, kad blakus parādījās vēl viena. Saraucis pieri, viņš piegāja tuvāk logam. Dzīvoklis pretī atradās viņa dzīvokļa līmenī.

HEJ TU

— rakstīja pirmā.

KAS IR TAVA SUNS VĀRDS

— lasīja otrā.

Saimons paskatījās uz kucēnu, kas sēdēja blakus, luncinot asti un vaigā ar to pašu muļķīgo smaidu, ko kādreiz bija Soap. Nopūties, Saimons paņēma lapu un lielos drukātos burtos uzrakstīja:

DŽONIJS

Viņš to piestiprināja pie stikla.

Nākamajā dienā pāri ielai parādījās jauna zīme:

KĀPĒC DŽONIJS

Saimons nopūtās ar kaut ko, kas tā īsti nebija smiekli. „Jā. Kāpēc, vai?” Viņa atbilde bija īsa un vienkārša:

KĀPĒC NE