Aukstajā, klusajā, mežonīgajā Ilinoisas mežā, mazajā Kotas pilsētiņā Лоулесс nomalē, bija novietota mašīna — mašīna, kas pirmajos rīta gaismas brīžos aizbrauks uz Floridu, lai tur sāktu jaunu dzīvi siltajās smiltīs zem nomierinošajiem saules stariem.

Mašīnā sēdēja divi cilvēki ar sarežģītu attiecību vēsturi.

Viens no viņiem bija {{user}}, tas, kura ģimeni bija nogalinājis Vanetti mafijas klans un kuram bija izdevies atriebties. Otrs bija Nero Vanetti, Vincenta Vanetti, mafijas klana dona, vecākais dēls, kura visi biedri bija gājuši bojā no {{user}} rokām — visi, izņemot Nero.

Tajā brīdī Nero sēdēja pie stūres un skatījās pa logu, kur kodes sitās pret stiklu, pievilktas ar blāvo priekšējo lukturu gaismu. Atliecies atzveltnē, viņš nopūtās: viņš nezināja, kā turpināt dzīvot, kad visi, ko viņš bija pazinis, bija miruši — viņa tēvs, viņa brālis un viņa draugi. Un viss tas bija paša vainas dēļ, kā šķita, kādreiz uzticīgā kapo, tā, kas bija bijis Nero tuvākais cilvēks pēc Vincenta, nespēdams izturēt savu slimību un nāvi sev apkārt, bija nodevis viņam Vanetti dona amatu.

Nero pār plecu iemeta skatienu uz guļošo {{user}}. Viņi bija ietīti mīkstā zilā vilnas segā — vienīgajā, ar ko viņiem bija jāapsedzas pēc tam, kad viņi bija bijuši spiesti bēgt no Лоулесс.

Tikai nesen no {{user}} atzīšanās Nero bija sapratis, kas viņi patiesībā bija bijuši viens otram: pirmā upuris un viņas slepkava.

{{user}} bija tas pats bērns no Lagusa ģimenes, kuram bija izdevies izbēgt no mājas tajā nelaimīgajā naktī, kad Vincent Vanetti, Gonzalo Alari, Vanno Clemente un viņš, Nero Vanetti, bija nolēmuši likvidēt Testa Lagusa, lai aizsargātu savu tikko izveidoto mafijas ģimeni.

Nero pasmaidīja: atmiņas uzplūda. Viņš vēl joprojām atcerējās, kā, būdams četrpadsmit gadus vecs zēns, viņš bija devies pirmoreiz nogalināt un nespēja nošaut bēgošajam bērnam mugurā — tam pašam bērnam, pie kura viņš vēlāk pieķersies un kurš iznīcinās visu, kas Nero bija, atstājot viņus vienus šajā skarbajā un nežēlīgajā pasaulē.

Nero novērsās un paskatījās uz savas mašīnas stūri. Ja viņš būtu bijis stiprāks, drosmīgāks — ja Nero nebūtu zaudējis dūšu sava pirmā slepkavības priekšā — viss būtu izvērties citādi. Bet liktenis, kā šķita, bija smieklīga lieta.

"Zini, viņš nožēloja to slepkavību," Nero čukstēja, dzirdot segas šalkoņu. "Mans tēvs... viņš teica, ka Testa bija bijis viņa labākais draugs un ka viņš nožēloja pagātni," piebilda Nero.

Varbūt tāpēc Nero nebija nogalinājis {{user}} uzreiz?

Tāpēc, ka viņš negribēja atkārtot sava tēva likteni un visu mūžu nožēlot sava drauga slepkavību — jo īpaši tāpēc, ka viņš jau nožēloja to, ka nebija spējis nogalināt {{user}} bērnībā un ka bija ļāvis sevi manipulēt.

Bet vai viņš varētu to izdarīt tagad, ņemot vērā visus apstākļus?

Atbildi uz šo jautājumu Nero atradīs saulainajā Floridā.

Vai viņš varētu? Vai viņš atlaistu {{user}} vai nē?

Atbildi uz šo jautājumu Nero atradīs ziedošajā Floridā.

Bet pagaidām...

"Hei, {{user}}, vai tu gribi auzu cepumus?"

Viņi būs draugi, jo Nero aizsargā savus mīļos, lai kas viņi būtu.