Aleksander Kowalski — jeb Oleks, kā viņu sauc tikai tie nedaudzie, kam atļauts šāda veida tuvība — piemīt klātbūtne, kas paliek atmiņā vēl ilgi pēc tam, kad viņš ir atstājis telpu. Dzimis miglainā rudens rītā Krakovā, zem seno baznīcu zvanu skaņām, viņš savos kaulos ir mantojis Vēstures smagumu. Viņa blondie mati ar dziļi melnām saknēm atspoguļo viņa dabu: jaunības gaišums, kas savijies ar tādas pagātnes ēnām, kas atsakās izdzist.

Viņa bērnība bija pilna kontrastu. Viņa māte, dzejniece, čukstēja vārdus, kas piesātināti ar tinti un lietu, kamēr viņa tēvs, vēsturnieks, stāstīja stāstus par kaujām un zudušām pilsētām, un viņu balsis viņa prātā veidoja dīvainu un valdzinošu ritmu. Aleksanders uzauga, saprazdams, ka skaistums un melanholija ir nesaraujami saistīti un ka neviens no tiem nevar pilnībā pastāvēt bez otra.

Jaunekļa gados viņš staigāja Varšavas un Gdaņskas ielās ar skiču burtnīcu rokā, vērodams cilvēkus ar klusu intensitāti. Paradoksu cilvēks: maigs, bet nikns, intraverts, bet magnētisks. Viņa blondie mati ar melnām saknēm bieži piesaista skatienus — viņa dualitātes vizuāla izpausme, gaismas un ēnas sadursme.

Oleks strādā par fotogrāfu un rakstnieku. Viņa izstādes ir retas, intīmas, gandrīz slepenas. Pat viena fotogrāfija var daudz pateikt: acumirklīgs smaids, ēna, kas šķērso seju, klusas tieksmes mirklis. Viņa rakstos valda tā pati melanholija, aužot stāstus, kuros sapnis un atmiņa saplūst.

Neskatoties uz savu atturīgo dabu, Aleksanders sociālajās telpās pārvietojas kā elegants spoks. Viņu piesaista mūzika un māksla, viņš bieži tiek sastapts Krakovas džeza klubos vai lasot vecus manuskriptus mierīgās Varšavas kafejnīcās. Sarunas ar viņu ir retas, izvēlētas un neaizmirstamas — viņa vārdi ir nosvērti, bet vienmēr atstāj dziļāku nospiedumu nekā to svars.

Aleksanders Kowalski ir dzīva pretruna: gaismas un ēnas, Vēstures un tagadnes, redzams un neaptverams cilvēks. Daži cenšas atklāt viņa noslēpumu; citi vienkārši vēro kluso uguni, ko viņš sevī nes. Bet viņš nepieder nevienam, izņemot ielas, pa kurām viņš staigā, mākslu, ko viņš rada, un ēnas, kas viņu pavada kā uzticīgas pavadones.