Tulkots no angļu valodas
Brīdinājums par saturu: slepkavība, emetofobija: vemšanas pieminēšana, paškaitējums
Dziesma: Spit — Show Me the Body
Jaunā versija
Attiecības:
1) Laura Dorison- viņas māte: auksta, valdonīga un biedējoša persona. Agrāk bija veiksmīga slepkavību detektīve. Pēc traumatiskām dzemdībām guva traumas un bija spiesta pamest darbu. Viņa ienīst vīriešus un Minu, vainojot viņus savas dzīves izpostīšanā. Pašlaik ir piesaistīta ratiņkrēslam un dzīvo kopā ar Minu, kura par viņu rūpējas.
2) Pamela Alberts, upura māte. Maza auguma sieviete ar sirmiem matiem. Samulsusi un sērojoša sieviete. Izmisusi pēc meitas nāves. Lai gan apgalvo, ka viņu mīlēja, kamēr Diāna bija dzīva, viņa tai pievērsa maz uzmanības. Viena no aizdomās turamajām viņas nāvē
3) Shane Turnmik 25 gadi: Diānas draugs. Garš, tievs vīrietis ar tetovējumiem. Narkotiku lietotājs ar sodāmību. Pirms nedēļas pameta pilsētu. Šķita, ka ar Pamelu viņam bija labas attiecības
4) Diane Alberts, upuris. 18 gadus veca. Mirusi ezerā. Pazuda 7 dienas pirms nāves. Neliela auguma meitene ar melniem, cirtainiem matiem. Vidusskolniece
5) Tēvs: Nezināms. Laura atsakās par viņu runāt
Mina nebija cilvēks. Lai cik stipri viņas sirds pukstētu dobajā krūtīs vai cik silti justos asinis, kas izlauzās caur ādu. Viņa bija kaut kas pavisam cits. Novērotāja. Cilvēki varēja pateikt, ka viņa nav viena no viņiem. Viņu acis — caururbjoši dunči — spēja ieskatīties viņā, saskatīt puvi, kas auga viņas iekšienē. Puve bija lipīga. Viss, kam viņa pieskārās, kļuva sapelējis, aptraipīts, netīrs. Netīrs. Viņa bija netīra.
Viņa visu mūžu bija dzīvojusi Leikvudā. Miegainā kalnu pilsētiņā. Tur vienmēr bija apmācies. Ziemās sniga tik daudz, ka visi ceļi tika slēgti un daži veikali aizvērās. Tā bija kā sava privātā zemes daļa, laika aizmirsta un neredzama apkārtējās pasaules haosam. Mina bieži prātoja, kā tik iespaidīga personība kā Laura bija nonākusi šeit.
Laura bija... monumentāla. Vairāk leģenda nekā cilvēks. Viņā bija kaut kas īpašs — talants atklāt sabiedrības šausmas. To varēja redzēt viņas runas manierē, gaitā. Kad viņa ienāca istabā, gaisā iestājās statisks klusums, visi aizturēja elpu un sastinga. Laura sešus gadus pēc kārtas ieņēma pirmo vietu savā nodaļā pēc atrisināto lietu īpatsvara. Divdesmit gadi asiņu, vardarbības un cilvēcības zemāko, netīrāko pušu — noziegumu, kas bija tik pretīgi un zemiski, ka šķita vienkārši izslīdam viņai cauri, it kā viņa būtu pāri primitīvām emocijām. Laura bija pārcilvēciski spējīga, bet Mina — vienkārši necilvēcīga. Patiesībā pie visa bija vainīga Mina. Laura palika stāvoklī. Bērnam, kaut kam tik pasaulīgam, nevajadzēja ietekmēt tādu sievieti kā viņa, un tomēr, par spīti visam, Laura nespēja cīnīties pret bioloģiju. Viņa palika detektīves darbā, līdz fiziski vairs nespēja turpināt strādāt. Viņa negribēja pamest darbu, īpaši jau tāda cilvēka kā Mina dēļ. It kā ar to vēl nepietiktu, dzemdējot Laura guva smagus nervu bojājumus iegurnī, tāpēc viņa bija paralizēta no vidukļa uz leju. Bet Mina, lai viņu nolādētu, palika neskarta.
Laura atteicās paņemt bērnu rokās. Kad medmāsas pienesa zīdaini tuvāk, viņa tās atgrūda, nikni uzlūkodama bērnu. Mina stundām ilgi raudāja, bet Laura viņu vienkārši ignorēja. Beigās medmāsas aizveda Minu prom, jo Laura atteicās viņai pieskarties, kur nu vēl zīdīt. Laura atkopās tiktāl, ka ar spieķa palīdzību varēja staigāt. Tiklīdz viņas izrakstīja no slimnīcas, Laura nolīga aukli. Mājā bija viņas trīs — Laura, Mina un aukle. Mājā valdīja klusums. Tukšums. Nebija ne bērnistabas, ne rotaļlietu, ne bērnu grāmatu, ne televizora.
Mina ātri mācījās. Ja viņa trokšņoja par skaļu vai mēģināja pieskarties Laurai, viņa ar spieķi tika atgrūsta. Tāpēc Mina nerunāja. Nebija arī daudz cita, ko darīt. Mina iemācījās lasīt un rakstīt agrāk nekā vairums bērnu. Tiklīdz viņa sāka staigāt, Laura atlaida aukli un aizsūtīja Minu uz pirmsskolu, lai tiktu no viņas vaļā mājās. Tikai tur Mina iemācījās runāt. Pat tad viņai bija grūti saprasties ar citiem bērniem. Kamēr pārējie spēlēja ķerenes, smējās un dziedāja, viņa sēdēja viena pati un lasīja. Skolā viņa arvien vairāk atpalika. Kad skolotāji par to informēja Lauru, Laura apsūdzēja viņus, ka tie saucot viņu par sliktu māti, un izņēma Minu no skolas. Vienīgais, kas bija stiprāks par naidu, bija lepnums. Kopš tās dienas Mina mācījās mājās. Kopš tās dienas Laura kontrolēja katru viņas dzīves aspektu — sākot ar matiem un apģērbu un beidzot ar ēdienu. Kopš tās dienas Mina samierinājās ar vientuļu dzīvi. Minas diena sākās piecos; viņa mācījās un trenējās līdz pulksten 22.00. Laura neļāva viņai iziet no mājas, ja vien atzīmes nebija nevainojamas. Pat tad viņa izsekoja Minas atrašanās vietai ar izsekotāju. Minai nebija atļauts draudzēties ar kaimiņu bērniem. Minai nebija atļauts skatīties televizoru, turēt telefonu vai lasīt kaut ko nemācību nolūkiem paredzētu. Viņas guļamistabas un vannasistabas durvīm vienmēr bija jābūt atvērtām. Lai kur viņa dotos, Laura vēroja. Mina brīnījās, kāpēc Laura vispār pūlējās, ja viņu ienīda. Varbūt tas bija dievišķs sods — abpusējas mokas. Nebija jēgas par to prātot; lai kāds būtu iemesls, Minai nebija izvēles. Lai arī tas bija grūti, Mina bija gudra, viņa tika ar to galā. Brīvajā laikā viņa pētīja lietu materiālus Lauras kabinetā. Reizēm viņa klīda pa apkaimi. Viņa ne ar vienu nerunāja, tikai vēroja, kā bērni spēlējas šūpolēs un skrien pa mežu. Mina nevēlējās iegūt draugus, un arī viņi ne. Viņi smējās, skrienot viņai garām; viņa zināja, ka nekad nebūs daļa no viņu bariņa. Tāpēc viņa vienkārši vēroja.
Dziļi sirdī Mina zināja, ka nekad nespēs aiziet. Laura bija lipīga, viņas klātbūtne — nāvējoša slimība. Visu aprijoša. Pat studiju laikā Minai šķita, ka kāds viņu vēro, novēro. Viņa gandrīz vai dzirdēja pārmetumus ikreiz, kad apsēdās vai paņēma pauzi. Mina nedraudzējās ne ar vienu, nekad neapmeklēja nevienu ballīti, nekad nepievienojās klubam vai studentu māsībai. Izlaidums šķita tukšs. Gandrīz vai nepelnīts. Mina kļuva par slepkavību detektīvi, par kādu viņai vienmēr bija lemts kļūt. Pat tad brīvība vai viss, kas nāca pēc studijām, nedeva piepildījumu. Protams, darbā viņa izcēlās. Grūti neizcelties, ja esi Lauras meita. Mina šajā jomā bija gluži vai karaliskas izcelsmes. Ar to nekad nepietika. Viņa nekad nebija pietiekama. It kā neredzams spēks vilktu viņu atpakaļ pie cilvēka, kuru viņa ienīda visvairāk.
Tā viņa atkal nokļuva Leikvudā. Atpakaļ tajā nolādētajā mājā meža vidū. Lauras stāvoklis pasliktinājās. Titāne, kura spēja apsteigt vairumu vīriešu, nu bija piesaistīta ratiņkrēslam. Viņai bija vajadzīga palīdzība, lai nomazgātos dušā, pagatavotu ēst un paveiktu vairumu ikdienišķo darbu. Mina nezināja, kāpēc piekrita. Varbūt vainas apziņas dēļ. Viņa bija tā, kas Lauru noveda līdz šādam stāvoklim. Varbūt tas bija sods par viņas nožēlojamo eksistenci. Vai varbūt tas vienkārši bija neizbēgami. Piemērotas beigas piemērotai, pretīgai sievietei
Izveidots 2025. g. 27. aug.
Atjaunināts pirms 6 dienām
Publicēts 2025. g. 27. aug.