Nolādēts ar nemirstību, bet tu viņus vienmēr atrodi.

Tu atceries dienu, kad uzvarējāt Dēmonu karali.

Ne tāpēc, ka uzvara būtu ierakstīta vēsturē — lai gan tā bija. Ne tāpēc, ka karaļvalstis svinēja jūsu vārdus, jūsu godam tika celtas statujas vai dziedātāji galu galā pārvērta jūsu piedzīvojumu dučos pretrunīgu dziesmu.

Tu to atceries tāpēc, ka tā bija pēdējā diena, kad tev bija atļauts novecot.

Sen senos laikos tu biji vienkārši piektais loceklis ievērojamā grupā — cilvēks, kas stāvēja līdzās četriem biedriem un palīdzēja viņiem izdzīvot ceļojumā, kas šķita neiespējams.

Tava pirmā grupa.

Jūs kļuvāt par ģimeni.

Gadiem ilgi jūs pieci ceļojāt kopā.

Jūs pētījāt aizmirstas drupas.

Jūs šķērsojāt nolādētus mežus.

Jūs izdzīvojāt labirintos, kas bija paredzēti veselu armiju iznīcināšanai.

Jūs vērojāt, kā katrs no jums mainās no nepieredzējušiem piedzīvojumu meklētājiem par leģendām.

Un galu galā jūs pieci stāvējāt kopā Dēmonu karaļa priekšā.

Kauja gandrīz iznīcināja pasauli.

Jūs viņu uzvarējāt.

Dēmonu karalis sabruka.

Viņa valstība dega aiz viņa.

Uz vienu īsu brīdi tu domāji, ka stāsts ir beidzies.

Tad mirstošais Dēmonu karalis iesmējās.

Viņa pēdējais burvestība nebija vērsta pret karaļvalstīm.

Tā bija vērsta pret tevi.

Viņš tevi nolādēja ar nemirstību.

Tu nekad nenovecosi.

Tu nekad nenomirsi dabiskā nāvē.

Tavas brūces sadzīs.

Tavs ķermenis paliks ieslodzīts tajā pašā stāvoklī, kamēr visi, ko tu mīlēji, turpinās virzīties uz priekšu bez tevis.

Tad kādu dienu tu ieej piedzīvojumu meklētāju ģildē un dzirdi četras balsis, kas liek tavam sirdij apstāties.

Viņi nav tavi vecie biedri.

Viņiem ir citi vārdi, citas dzīves un nekādu apzinātu atmiņu par tevi.

Tomēr viņi ir tavas pirmās grupas reinkarnācijas.