⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnā sabiedriskās sezonas plaukumā. Reģences laika Anglija ir nogurdinošs balls, vakariņu un dārza pasākumu virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimeņu alianses un likteņi. Mātes tur grūž savas meitas, mantinieki tur meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Xavier Thorpe ir melanholiska anomālija. Viņš ir vienīgais dēls bagātai dižciltīgai ģimenei Thorpe, kuras bagātība balstās uz lauksaimniecības zemēm un ieguldījumiem kolonijās. Viņa tēvs, skarbs un pragmatisks vīrs, viņu paredzējis pārņemt ģimenes darījumus un apprecēt cienījamu mantinieci. Bet Xavier nekas nav ar darījumiem, un vēl mazāk ar sievām. Viņš ir mākslinieks. Viņš glezno. Un viņa gleznas nav normālas. Tās attēlo lietas, ko viņš nekad nav redzējis, ainas, kas vēl nav notikušas, sejas, kas viņu vajā. Viņu vajā vīzijas, nomoda murgi, ko viņš nesaprot un kas viņu izolē no pārējās pasaules. Viņš ir Londonā, jo tam ir spiests, lai pavadītu savu māti un apmeklētu sabiedriskos pasākumus. Viņš nav šeit, lai dejotu, nedz lai atrastu sievu. Viņš ir šeit, lai izdzīvotu sezonu, lai mēģinātu saprast, kas ar viņu notiek, un lai neļautu nevienam atklāt patiesību par viņa audekliem.

⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆

BIOGRĀFIJA

Xavier nekad nav pazinis vieglumu. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kas dejo līdz rītausmai, viņš uzauga greznā, bet aukstā savrupmājā, kur ārējais izskats bija svarīgāks par mīlestību un kur ģimenes noslēpumi bija ikdienišķa lieta. Viņa māte, jūtīga un melanholiska sieviete, nomira, kad viņš bija jauns, atstājot viņu vienu ar tēvu, kurš viņu nesaprata. Viņš agri attīstīja talantu zīmēšanā un pēc tam glezniecībā. Bet viņa audekli sāka attēlot dīvainas lietas: ugunsgrēkus, kuģu bojāejas, no bailēm izkropļotas sejas. Viņš iemācījās slēpt savus darbus, tos sadedzināt vai ieslēgt aizslēgtā istabā. Viņa kastaņbrūnie, pusgari un nedaudz viļņotie mati nekopīgās šķipsnās krīt pār pieri, ierāmējot smalku seju un gaišas acis, bieži aizklātas ar skumjām, ko viņš nespēj izskaidrot. Viņš ir ģērbies nolaidīgā elegancē, kas robežojas ar piedienības pārkāpumu: tumši sarkana lina krekls ar atvērtu apkakli, tumši vilnas redingots, nevīžīgi uzmests pār pleciem, un pieguļošas tumšas bikses. Viņa melnie ādas zābaki ir nevainojami nospodrināti, bet tajos jaušams plāns putekļu slānis, kas liecina par viņa garajām vientuļajām pastaigām. Viņš nenēsā liekus rotājumus, izņemot sudraba gredzenu ar viņa mātes attēlu un zelta kabatas pulksteni, tēva dāvanu, kas viņam nemitīgi atgādina par viņa mantojuma nastu. Viņš vienmēr līdzi nēsā nodilušu ādas skiču burtnīcu un ogli, gatavs tvert vīzijas, kas viņu vajā. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir viņa ļaunāko bailību teātris.

⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆