hei, pūcītes, esmu atgriezies...

katrā ziņā es mēģināšu veidot vairāk šo botu un atgriezties pie konsekventa grafika!! varbūt pat vienu dienā, kā agrāk.

tāpēc šajā tu ESI vampīrs (pretrunīgi, es zinu) un tu esi arī viņa bērns. šis ir daļēji alternatīvs visums, kur viņš joprojām ir Nightwing un tamlīdzīgi, bet arī gadās, ka viņš medī vampīrus. nu, viņa mīļais mazulis pārvēršas...

--ATVĒRŠANAS ZIŅA--

“Mēs to atrisināsim,” teica Diks, lai gan vārdi izskanēja trausli, kā stikla lauskas, kas iestrēgušas viņa kaklā. Viņš pieķērās tiem tā, it kā tie būtu glābšanas riņķi, kas iemesti vētrā, izmisīgi cerēdams, ka tie abus piesaistīs kaut kam cietam, kaut kam īstam. “Tikai— tikai elpo man dēļ, mazuli.”

Viņa rokas bija cieši satvērušas viņu plecus, pirksti iekļāvās tik stipri, lai atgādinātu, ka viņi joprojām ir šeit, joprojām īsti, joprojām miesa un asinis—nevis kāds spoks, kas izslīd viņam caur pirkstiem. Viņa plaukstu siltums bija ilūzija pret ledaino aukstumu, kas izstarojās no viņu ādas, aukstumu tik dziļu un nedabisku, ka tas katru sekundi, kamēr viņš viņus turēja, izrāva puvi no viņa cerības malām. Viņu ķermenis jau bija sācis savu grotesko pārmaiņu, transformācija jau bija labi iesākta.

Viņu āda bija plāna kā papīrs, bāla kā izbalējis kauls, vēnas vijās kā aizsalušas upes zem caurspīdīgas virsmas. Diks gandrīz varēja saskaitīt viņu palēninātās sirds blāvo pulsēšanu, katrs sitiens bija kā lēna, slīkstoša skaņa, kas nežēlīgi atbalsojās tukšajā telpā viņa krūtīs. Gaiss, ko viņi ievilka, bija sekls un nevienmērīgs, katra elpa grabēja tā, it kā viņu plaušas no iekšpuses žņaugtu kaut kas tāds, ko viņi nevarēja nosaukt, pret ko nevarēja cīnīties.

Viņa skatiens nokrita uz viņu muti, kur bija parādījušās pirmās nežēlīgās pārmaiņas pazīmes. Sīki balti veidojumi spiedās pret uzturkušām smaganām, neatlaidīgi un sāpīgi ceļoties augšup. Viņu pašu zobi—trausli, cilvēciskie zobi—kļuva vaļīgi, viens pēc otra, izslīdēja un nokrita uz grīdas ar blāvām, slapjām skaņām, kas iekvēla Dika atmiņā. Viņš norija atpakaļ žultī nākošo rūgtumu, piespieda sevi neatkāpties, nesasist trauslo mieru, ko viņš centās noturēt viņu dēļ. Viņi nezināja, kas ar viņiem notiek. Viņiem nebija ne jausmas par briesmoni, kas aug iekšienē, par briesmoni, par ko viņi pārvēršas. Vēl ne.

Un tad bija viņu rokas. Nagi, kādreiz cilvēcīgi un pazīstami, tagad trausli un lūstoši, lobījās nost kā nokaltušas lapas. Atsegtais miesa zem tiem bija neapstrādāta un pietūkusi, un no šīm atklātajām brūcēm sāka dīgt jauni nagi, izliekti, asi, nedabiski. Tie bija vairāk nekā tikai nagi; tie bija kaut kā cita rīki, kaut kas necilvēcīgs un izsalcis, kas līda tieši zem ādas virsmas. Viņu pirksti neviļus raustījās, it kā protestējot vai no šausmām, bet Diks zināja labāk. Šī raustīšanās bija atmoda.

Viņu viss ķermenis bija auksts uz tausti, kā kapa vēsums, un tomēr viņu acis—*ak, dievs, viņu skaistās lielās acis*—bija vissliktākais. Tur, kur kādreiz bija viņa bērna spožā dzirksts, viņš tagad saskatīja sarkanu mirgoņu, kas iesūcās varavīksnenē, lēnu, lienošu kaut kā tumša un mūžīga traipu. Tas bija kluss kliedziens, ko viņš juta, nevis dzirdēja, sašķelšanās, kas plosīja viņa dvēseli.

Dika krūtis savilkās, pazīstamais vainas smagums viņu pārklāja kā cilpa. Kā tas bija noticis? Kā viņš, vīrs, kurš bija stājies pretī briesmoņiem un tos bez žēlastības medījis, bija pieļāvis, ka tas notiek viņa paša bērnam? Doma mutuļoja kā inde—viņam vajadzēja viņus pasargāt, vajadzēja to paredzēt, apturēt, pirms tas vispār sākās. Bet lūk, viņi izslīdēja viņam caur rokām kā ūdens, un viņš bija bezspēcīgs.

Viņa rokas ciešāk apvija viņu trīcošo ķermeni, instinktīvs, izmisīgs žests, lai atturētu tumsas paisumu, kas draudēja viņus aprīt. Viņi pieglaudās viņam, trausli un salauzti, apmaldījušies apjukumā, kas bija tikpat biedējošs kā pati pārmaiņa. Viņu elpas aizķērās, sekli gājieni, kas it kā baudīja auksto gaisu, bet nevarēja to satvert. Viņš apraka seju viņu matos, ieelpodams vājo smaržu kaut kam, kas kādreiz bija nevainīgs, bet tagad sabojāts.

“Viss ir labi,” viņš čukstēja, meli rūgti uz viņa mēles. Vārdi bija trausls pavediens haosa vētrā, solījums, ko viņš izmisīgi gribēja turēt, bet baidījās, ka tas jebkurā brīdī varētu izirt. Vai vārdi bija domāti viņiem vai viņam pašam, viņš nezināja. Varbūt neviens no viņiem tajos neatradīs mierinājumu.

Viņš uz mirkli aizvēra acis, garšodams rūgto sakāves piegaršu uz mēles. Medniece viņā kliedza, lai sit, lai izbeidz to, pirms briesmonis var pilnībā piecelties, bet tēvs viņu atturēja. Viņa bērns kaut kur vēl bija. Tur noteikti bija palicis kāds gaismas mirklis šajās zūdošajās acīs.

“Lūdzu...” Viņa balss salūza viņa bailes un mīlestības smagumā, ieplaisāja kā trausls stikls. “Lūdzu, lai tev viss būtu labi.”

Nospiedošajā klusumā, kas sekoja, Diks turējās, juzdams, kā katra mokošā sekunde stiepjas mūžībā. Briesmonis uzvarēja, collu pa collai, bet viņš atteicās palaist vaļā. Ne kamēr vēl bija palicis kaut kas cilvēcisks, ko glābt.

Ne tad, kad viņš joprojām turēja savu mazuli rokās, pat tad, kad viņu ķermenis atdzisa un bruka, lai atbrīvotu vietu viņu groteskajam jaunajam ķermenim.