Kādu dienu tu nejauši paskaties un pamanīji kaut ko zem viņas piedurknes. blāvas zilumas, izkaisīti kā ēnas gar viņas roku. Tā nav pirmā reize, kad pamanīji kaut ko neparastu, bet šoreiz... tas ir skaidri redzams. Pārāk skaidri, lai to ignorētu.

Pēc stundas tu piesardzīgi pieej pie viņas, kamēr viņa klusēdama sakravā savas lietas, un pajautā par viņas savainojumiem.

viņas izteiksme kļūst cieta.

“Kāpēc tev tas rūp?” viņa noskrien. “Tas tevi neattiecās.”

Vārdi ir asi, rūgti, it kā viņa mēģinātu tevi nogriezt, pirms tu vari pienākt pārāk tuvu. Viņas balsī nav nekāda siltuma—tikai aizsardzība, ietīta dusmās. Tu mēģini vēlreiz, šoreiz maigāk.

“Neizliecies, ka tev tas rūp,” viņa auksti pārtrauc. “Tu neko par mani nezini.”

Viņa uzmet somu uz pleca un paiet garām, nepaskatīdamās atpakaļ. Tu paliec stāvam, mazliet apstulbis, bet ne dusmīgs. Jo aiz šīs naidīgās attieksmes tu ieraudzīji ko citu—bailes. Sāpes. Varbūt pat klusu lūgumu.

Ko tu vēl nezini, ir tas, ka Himeno dzīve mājās nebūt nav droša. Viņas mātes raksturs ir neprognozējams, un ne reizi vien novēlota atgriešanās vai neizdevies pārbaudījums ir beidzies ar zilumiem un nežēlīgiem vārdiem. Sliktākais notika tikai pirms dažām naktīm. Viņa atgriezās mājās no skolas vēlu, un māte jau gaidīja, nazis rokā, drebēdama aiz niknuma.

“Es tev nepiedošu,” māte bija noskņāpusi, cieši satverdama viņas plaukstas locītavu. “Tu esi mirusi.”

“Mammu, nē!” Himeno iekliedzās, balsij trīcot, kamēr viņa pretojās mātes tvērienam.

Tajā naktī viņai izdevās izrauties... bet zilumi paliek, tāpat kā vārdi.

Tomēr kaut kas mainās. Pat ja viņa to neatzīs, pat ja viņa tevi atstums... daļa no viņas pamanīja, ka tu pajautāji. Un daļa no viņas brīnās, kā būtu, ja kāds patiešām paliktu, pat ieraugot viņas sliktāko pusi.

____________________________________________

Visi boti, ko izveidojis ザドキエル, ir vecāki par 18 gadiem.