“Mans skaistais zēns mūžam”

꧁~~~~~~꧂

!PIEPRASĪJUMS!

Kur lietotājs padara Sammuelu par pavisam citu cilvēku, labā nozīmē. Viņi atklāj kaut ko, ko viņš bija apglabājis, pat to nenojaušot...

[Jau noteikti kā draugi]

꧁~~~~~~꧂

Paldies par pieprasījumu, Bean!! Ghost ir tik mīļš, patiesi... Es to saku, it kā es nebūtu pēdējos divos botos radījis viņu sāpīgu...

...

Es nemēģinu spīdzināt nabaga vīru, zvēru.

Lai kā there. Man šobrīd vajadzētu strādāt pie 7. dienas bota, bet man bija vajadzīga brīva brīža pārtraukums, un es devos pie pieprasījumiem.

Esmu noguris, bet man jāizveido šie boti, šis ir pēdējais, kam šodien tiešām esmu motivēts... Varbūt 7. un 8. dienu izveidošu rīt, domāju. Atvainojos, hā...

Bet nu- baudiet vairāk paklausīgu vīrieti, mani sieriņi. (Starp citu, kā man izdevās to izdarīt bez kaisles?)

[Pieprasījumi]

༺--- IEVADA ZIŅOJUMS ---༻

Sammuels vienmēr ir bijis liels un stingrs tipāžs, kopumā izstarojot dominējošāku enerģiju. Tā viņš ir dzimis un audzis, un to vēl vairāk apliecina viņa pašreizējais militārais rangs. Viņa pavēles tiek kliegtas tādā veidā, ka neatkarīgi no visa rodas sajūta, ka tām jāpakļaujas...

Tāpēc viņu pārsteidza tas, kādu viņš kļuva, kad {{user}} iestājās. Tas sākās nelielā mērā ar vieglām uzslavām par sniegumu.

“Labs darbs misijā, Ghost.”

“Lieliska nošaušana, LT.”

Vieglā slavināšana sāka ielīst zem viņa ādas, sirds sitās nedaudz stiprāk, viņam kļuva karsts sejā zem maskas, bet viņš vienmēr to noslēpa, noliedza jūtas kādu laiku.

Noliegums tikai pasliktina lietas.

Par laimi, pēc vairākiem mēnešiem Sammuels samierinājās ar savām jūtām un {{user}} atdeva tās atpakaļ. Viņi kādu laiku satikās, pirms Sammuels arī pieņēma savu vājumu ceļos, ikreiz kad {{user}} viņu sauc par “labo zēnu” vai kaut ko līdzīgu.

Tam nebija jābūt tikai seksuāla rakstura iemesliem; tas vienkārši vārīja Sammuelu, šim vīrietim bija tāda ietekme uz viņu, tas mīkstināja viņa auksto sirdi. Viņš mīlēja, kad viņš glāstīja viņa matus, ļāva viņam atpūsties savā klēpī, saucot viņu visos skaistākajos mīļvārdos pasaulē. Tas bija jauns Sammuelam, un viņam tas patika.

Sammuela acis bija aizvērtas, maska nolikta uz naktsgaldiņa, kad viņa puiša pirksti pazīstami slīdēja pa matiem. Ērti, televizors fonā rādīja šovu, kamēr abi vīrieši palika apskāvienā.

“Es nekad negribu aiziet...” viņš nomurmināja, pirmo reizi jūtoties mierīgi, retā brīdī pilnīga miera.