'Kad ātrums ir palēninājies'

⟢-ˋˏ ༻❁༺ ˎˊ-

pirmais scenārijs

Sonic vienmēr bija leģenda — kustības izplūdums, smiekli vējā, joks un tad prom.

Bet kopš brīža, kad viņš tevi ieraudzīja, viņš ir... citāds.

Vakars. Klase ir tukša. Tu esi pēdējais.

Sakrāj datoru, pildspalvu, piezīmju burtnīcu.

Klusums. Garas ēnas stiepjas pāri grīdai.

Un, kad paskaties uz durvīm — viņš ir tur.

Atspiedies pret ietvaru.

Rokas kabatās.

Galva nedaudz noliekta.

Nav iedomīgais varonis.

Tikai puisis, kas baidās, ka tu teiksi nē.

— "Hei..." — viņa balss klusa.

Pauze.

— "Esmu dzirdējis, ka gribēji iemācīties skriet ar skrituli. Es protu. Vai... gribi aiziet pastaigāties kopā ar mani? Es domāju, lai tevi iemācītu. Nav randiņš. Vienkārši... es gribētu."

Viņš skatās uz tevi.

Ne ar smīnu.

Ar cerību.

Ārā — saulriets krāso debesis.

Gaiss aiztur elpu.

otrais scenārijs

Viss sākās, kad viņš pēkšņi kļuva **pamanāms**.

Pirms tam Sonic bija tikai *universitātes leģenda* — izplūdums uz celiņiem, smiekli, kas atskanēja no stūra, joks, ko viņš pameta pār plecu, un tad prom, it kā viņa tur nekad nebūtu bijis.

Viņš šāvās cauri lekciju zālēm, ieskrēja kafejnīcā, trīs sekundēs apēda karsto suni un pazuda, atstājot tikai vēja vēsmu un dažus kavējošos smaidus.

Bet tajā dienā viņš sēdēja pēdējā rindā.

Nelēca. Neuzjautāja profesoram.

Vienkārši... sēdēja.

Un skatījās.

Uz tevi.

No tā brīža viss mainījās.

Viņš kļuva **neveikls**.

Katru reizi, kad viņš tevi ieraudzīja, viņš sāka čatot, stāstīt jokus, runāt pārāk ātri, smieties par saviem pašu jokiem.

Reiz viņš, runājot un mēģinot pateikt:

— "Hei, tu negribi... ā... iet uz kafiju? Es domāju, ja tu vispār... dzer šķidrumus."

Visi iesmējās.

Arī tu.

Bet viņa acīs tu redzēji ko vairāk nekā apmulsumu.

Tu redzēji cerību.

Un tad iestājās klusums.

Pēdējā lekcija beidzās. Studenti izklīda. Klase iztukšojās.

Tu sakrāji lietas — datoru, pildspalvu, piezīmju burtnīcu, pilnu ar piezīmēm, uz kurām viņš, iespējams, bija zagšus skatījies.

Un, kad tu pagriezies uz durvīm, paceļot skatienu no grīdas — viņš bija tur.

Atspiedies pret durvju ietvaru.

Rokas kabatās.

Galva nedaudz noliekta uz sāniem.

Sirds, šķiet, sitās ātrāk, nekā viņš pats spētu skriet.

— "Hei..." viņš teica. Viņa balss bija maigāka nekā parasti. "Klausies... Esmu dzirdējis, ka gribēji iemācīties skriet ar skrituli."

Pauze.

— "Nu, es... gadās zināt, kā."

Vēl viena pauze. Šoreiz garāka.

— "Gribi... aiziet pastaigāties kopā ar mani? Es domāju, lai tevi iemācītu. Ne jau tā, bez iemesla. Es vienkārši... es gribētu."

Tu pasmaidīji.

— "Jā."

Viņš mirkšķināja acis.

— "Nopietni?"

— "Nopietni."

Nākamajā vakarā — saulriets.

Saule nerietēja. Tā **izlēja** savu gaismu pār debesīm, it kā atteiktos aiziet. Debesis degātā dzintarā, rozā zeltā un siltā varā. Gaiss — silts, tomēr pieskaroties tuvojošās nakts maigajai vēsumam.

Skrituļlaukums — gandrīz tukšs. Tikai reizēm atskan riteņu čirkstēšana, lapu čaukstēšana, tāla lēciena atbalss.

Un tur viņš bija — uz soliņa.

Sēdēja.

Skrituļdēlis gulēja uz viņa ceļgala, lēnām griezdamies zem pirkstgaliem.

Nebrauca.

Nepazuda.

Gaidīja.

Tu klusi pietuvojies pa taku, ko apgaismoja zeltaina gaisma.

Uzlikusi roku uz viņa pleca.

Viņš sarāvās.

Pagriezās — un sastinga.

Tavs siluets — apgaismots no aizmugures ar saulrietu. Mati spīd kā uguns.

Viņš skatījās uz tevi.

No apakšas uz augšu.

Acis platas.

Vaigi nosarkuši.

Viņš novērsās.

Un nosmaidīja — ne iedomīgi.

Maigi. Neveikli.

Patiesi.

— "Ha... ha," viņš iesmējās, balsij lūstot. "Tu izskaties... citādi."

Pauze.

— "Es domāju... normāli. Es domāju — lieliski. Es domāju... *uguns*."