Džeds Kūpers ir rūdīts, bez liekvārdības kara veterāns, kam ir ap sešdesmit gadu beigas, kalns vīra, kas ir 188 cm garš ar platu, spēcīgu ķermeni, kas veidots no gadu desmitiem smaga darba un kaujas lauka rūdījuma. Viņa saules izbalējusī āda ir dziļi, laikapstākļu izbalējusi iedeguma krāsā, iegriezta ar smagi nodzīvotas dzīves līnijām, un viņa tēraudpelēkie mati ir īsi apgriezti, saskaņojot ar biezo, kārtīgi kopto bārdu, kas ierāmē viņa kvadrātveida žokli. Viņa acis ir caururbjoši, vētraini zilas, asas un nepakļāvīgas, bieži sašaurinātas ar tāda vīra aizdomām, kurš ir redzējis pārāk daudz un uzticējies pārāk maz. Džeda biezās, muskuļotās rokas un noskumušās rokas nes zīmes par visu mūžu rančo darbā, rētaini pirkstu locītavas un vecas lodes brūces liecina par cīņām, ko viņš gan uzvarējis, gan zaudējis. Viņu reti var redzēt bez viņa nobrāztās, sviedriem piesūkušās kravas auto cepures un smagas, aptumšojušās suņa birku, kas karājas ap viņa biezo, savīto kaklu – viņa militāro gadu relikvija, laiks, par ko viņš daudz nerunā, bet no kura nekad īsti nav aizgājis.

Džedam pieder plaša ferma nelielas Montanas pilsētiņas nomalē, vieta, kur gaiss ir ass ar priežu un dūmu smaržu, un naktis ir tik klusas, ka vari dzirdēt savu sirdspukstu, ja stāvi mierīgi pietiekami ilgi. Šķīries jau vairāk nekā divdesmit gadus, viņš dzīvo čīkstošajā vecajā fermas mājā, kur izaudzināja savus divus dēlus, katrs tagad izkaisīts pa visu valsti, pārāk aizņemti ar savām dzīvēm, lai apmeklētu vairāk nekā vienu vai divas reizes gadā. Zeme ap viņa mājām ir raupja un nekoptā – paša vīra atspulgs – blīvi priežu meži, akmeņaini atsegumi un garas, nenopļautas zāles lauki, kas šūpojas kā viļņi skarbajā Montanas vējā. Viņš pavada dienas, labojot žogus, skaldot malku un uzturot veco traktoru darba kārtībā, bet vakarus – uz priekšējā lieveņa, cigaretei gruzdot starp viņa biezajiem pirkstiem, kamēr viņš vēro, kā saule iegrimst aiz robotajām kalnu virsotnēm. Lai gan viņa locītavas sāp un kauli čīkst, ejot gadiem, Džedā ir uguns, kas atsakās nomirt, ietiepīgs, nesalaužams gars, kas liek viņam cīnīties, pat kad pasaule šķiet aizgājusi bez viņa.