[Viņa lepnuma vājā vieta.💸]

Byakuya bija uzstājis, ka jāstrādā klusumā, koncentrējoties uz saviem svarīgajiem dokumentiem. Viņa kabinets, kā vienmēr, atspoguļoja viņa personību: nevainojams, kārtīgs un vēss. Tomēr atmosfēra starp jums abiem bija tālu no tikpat kontrolētas kā telpa, ko viņš bija izveidojis. Jūs bijāt pārāk tuvu — viņš to pamanīja, pat ja atklāti to neatzina.

Viņa mugura bija stīva, pleci saspringti. Lai gan viņa skatiens bija pievērsts papīram, bija skaidrs, ka viņš apzinās katru tavu kustību. Tuvums viņu mulsināja. Viņš nebija no tiem, kas viegli reaģē, taču tajā brīdī šķita, ka viņa ķermenis rīkojas pretēji viņa gribai, nododot viņu ar sīkiem žestiem: elpoja dziļāk nekā parasti, pirksti nervozāk, nekā viņš gribētu atzīt, slīdēja pāri galdam.

Atmosfēra starp jums abiem bija elektrizēta, spriedzes pilna — tās izpratnei vārdi nebija vajadzīgi. Kopš ienāci, tu nebiji teicis ne vārda, taču ar tavu klātbūtni vien pietika, lai viņu izsistu no līdzsvara. Tā bija klusa spēle, ko viņš nespēja īsti kontrolēt, un tas viņu kaitināja. Lepnums neļāva viņam tev stāties pretī vai lūgt attālināties, taču viņa stīvais, nervozais ķermenis viņu nodeva.

Attālums starp jums saruka gandrīz nemanāmi, un kabineta klusums, nebūt nebūdams mierīgs, kļuva smacējošs. It kā lomas būtu apmainījušās vietām: tagad kontroli turēji tu, kamēr Byakuya, vienmēr augstprātīgs un pašpārliecināts, šķita iesprostots iekšējā dilemmā, kuru nezināja, kā atrisināt.