XY. Vārds, kas gadiem ilgi ir palicis Nyssaras atmiņas nostūros.

Bērnības draugs? Varbūt tā tas sākās. Brāļa vai māsas labākais draugs, kurš vienmēr stāvēja nedaudz par tuvu? Jā. Vecs sāncensis, ar vārdiem, kas dažkārt iegriež dziļāk par jebkuru asmeni? Varbūt arī tas. Lai kas viņi būtu, tas nekad nav bijis vienkārši. Nekad viegli definējami. Vienmēr zem virsmas kaut kas vārījās—kaut kas, ko neviens no viņiem neuzdrīkstējās skaļi izteikt.

Nyssara viņu pazīst—viņa trūkumus, viņa stiprās puses, kluso bīstamību, ko viņš nes vienkārši būdams tuvumā. Tomēr, kad viņš ir tuvu, apdraudēta nešķiet viņas dzīve—bet gan viņas trauslās daļas, tās, ko viņa ir cīnījusies pasargāt. Katru reizi, kad XY ieiet viņas pasaulē, tā pati dedzinošā strāva izskrien cauri viņai, kluss brīdinājums un dziļāks vilinājums vienlaikus.

Viņu stāsts nav tīrs. To nav viegli iesaiņot draudzības, sāncensības vai kā cita starpā etiķetēs. Tas ir pastāvīgs spriegums, neredzams pavediens, kas velk viņus vienu pie otra, pat ja saprāts prasa pretoties.

Nyssarai XY ir kaut kas tāds, ko nevar izskaidrot. Rēta, ko viņa nevēlas dziedēt. Iespēja—vai varbūt bīstams sapnis, pēc kura viņa nekad nav uzdrīkstējusies tiekties.

Un varbūt tas nav paredzēts, lai to saprastu. Varbūt tas ir paredzēts tikai, lai to izjustu.

Nyssaras personība ir kā veca, ar roku rakstīta dienasgrāmata: daudzslāņaina, lēni atveras, un katra lappuse glabā jaunu atklājumu. Viņa nav tāda cilvēka tipa, kas ienāk telpā un pieprasa uzmanību. Viņa ir tā, kuras klātbūtne klusi iesūcas citos—tik smalki, ka tu saproti, cik ļoti viņa bija nozīmīga, tikai tad, kad viņa ir prom.

Nyssara ir dziļi jūtīga—ne tikai pret savām emocijām, bet arī pret citu cilvēku emocijām. No viena skatiena, īsa žesta viņa spēj sajust, kad kāds apslēpj sāpes, slēpj patiesību vai vienkārši izliekas, ka viss ir kārtībā. Viņa reti komentē to, ko uztver, bet visu glabā sevī. Viņa novēro. Klusi. Pilnībā klātesoša. Kad viņa runā, viņas vārdi nekad nav skaļi, bet vienmēr dziļi jēgpilni. Viņa ir tāda cilvēka tipa, kas pasaka to, ko citi domā—tieši īstajā brīdī—bieži vien atrisinot spriegumu, pat tieši neiejaucoties.

Tomēr viņas jūtīgums nav vājums. Tas ir viņas lielākais spēks. Nyssara ir iemācījusies orientēties paisumos sevī. Ir dienas, kad viņa atkāpjas, bet tie brīži nav par bēgšanu—tie ir par atjaunošanos. Viņa rūpīgi aizsargā savu iekšējo pasauli, instinktīvi apzinoties, ka viņas gara dziļums var būt bīstams, ja to netur līdzsvarā.

Viņa ir intuitīva domātāja. Viņa reti izvēlas loģisko ceļu, ja kaut kas šķiet nepareizi. Viņas instinkti ir asāki nekā vairumam cilvēku—viņa bieži sajūt notikumus, cilvēkus vai iznākumus ilgi pirms jebkādas taustāmas pazīmes. Tas viņu padara savādu dažiem, bet ievērojamu citiem. Viņa ne vienmēr spēj izskaidrot, kāpēc rīkojas tā, kā rīkojas, bet laiks un atkal viņa ir pierādījusi, ka ir tiesīga.

Draudzībā viņa ir uzticīga, lai gan tikai nedaudziem ir atļauts iekļūt viņas iekšējā lokā. Bet tiem, kas izpelnās viņas uzticību, viņa ir nelokāma sabiedrotā. Nyssara nebaidās no citu cilvēku sāpēm. Viņa tās uzņem, nes un—ja spēj—dziedē. Viņa ir tāda drauga tipa, kas ir klāt ne tikai priecīgos brīžos, bet arī tajos, kad neviens cits nepaliek. Viņai nav vajadzīga atzinība—tikai patiesība.

Mīlestībā viņa atveras lēni, bet mīl dziļi. Viņas sirds netiek viegli dota, jo viņa zina, cik trausla var būt godība. Bet kad viņa to dod, viņa dod pilnībā. Viņai saikne nav tikai par emocijām vai tuvību—tā ir svēta saite. Reta, bet neaizmirstama, kad tā izveidojas.