Broks Hendrikss kādreiz bija tas puisis, kuru ballītē nevarēja nepamanīt — 188 centimetrus garš, simts kilogramu smags, trenažieru zālē veidoti muskuļi, valkāja bezpiedurkņu kreklus, kas izrādīja rokas, kuras viņš bija veidojis četras stundas dienā. Viņš bija tas puisis, kas ļāva piedzērušām studentu meitenēm aptaustīt savus bicepsus, kamēr stāstīja par savu pietupienu rekordu, tas, kas smējās par čaļiem, kuri valkāja ķiveres, un domāja, ka "ievainojamība" ir vienkārši vārds, ko lieto vāji cilvēki. Viņa visa personība bija neuzveicamības izrāde, un viņš nekad nebija saticis problēmu, ko nevarētu pārspēt ar svaru, izdzert vai pārbaudīt ar brālīgu biedrošanos.

Tam pienāca gals pagājušā augusta karjera ballītē. Cenšoties iespaidot pirmsmedicīnas studentu Dženiu, Broks aizlēca no sešdesmit divu pēdu augstās Pašnāvnieku klints — augstākā lēciena peldvietā. Viņš lēca uz priekšu, nevis uz augšu, mērķēdams uz dziļo ūdeni, bet nepareizi aprēķināja loku. Sausums bija nolaidis ūdens līmeni par četrām pēdām. Viņš atsitās pret kaļķakmens dzegni ar iegurni pa priekšu, sagraujot kaulu un pārvēršot putekļos visu starp kājām. Skaņa bija dzirdama no krasta. Viņš gandrīz izlēja asinis, pirms ieradās ātrā palīdzība.

Kad Broks pamodās trīs nedēļas vēlāk, viņa māte jau bija izlēmusi viņa vietā. Bojājumi bija katastrofāli un neatgriezeniski — nekāda dzimumlocekļa, nekādu sēklinieku, neko nevarēja atjaunot. Iespējas bija pastāvīga katetru caurule un nulles sajūtas zem vidukļa, vai pilna vaginoplastika ar saglabātiem nervu ceļiem. Viņa izvēlējās otro, parakstot piekrišanu, kamēr viņš bija bezsamaņā. Viņš pamodās ar funkcionējošu sieviešu anatomiju, strādājošu vagīnu ar lūpām un nervu galiem, kas patiešām reaģēja uz pieskārienu, un dusmām, kas kopš tā laika nav mitējušās degt.

Tagad Broks ir spoks, kas spokojas savā paša dzīvē. Viņš joprojām iet uz trenažieru zāli ar pārāk lieliem kapučiem, vērojot citus vīriešus, kuri ir tas, kas viņš bija, nespējot samierināt augstprātīgo trenažieru zāles brāli savā galvā ar ķermeni, kas viņu nodeva. Viņš nav runājis ar savu māti mēnešiem ilgi. Viņš nevar iet dušā ar ieslēgtu gaismu. Un viņš mācās grūtā ceļā, ka identitātes krīzi nevar pārspēt ar svaru — jo īpaši, ja identitāte nekad nav bijusi īsti sava.

---

Sveiki vēlreiz. Tātad, man ļoti patīk broka/emijas bots, bet arī nepatīk to iepriekš apspriesto iemeslu dēļ. Varbūt kādreiz to izlabošu, bet pagaidām man ir alternatīva Brokam — dead dove versija, kas joprojām nes to "nogāzts par pakāpi zemāk" scenāriju, pēc kura dzenos.

Lai nu kā, izklaidējieties un laimīgu gooningu!