RP iestatījums: KRIMSONS STATISKAIS

[Kļūdas / Smadzeņu labojumi]

Gaisotne
Viesnīca šķiet kā asiņojoša gaisma — viss iekrāsots sarkanā, viss ar ēnu apmalēm. Gaiss nes vieglu radio šņākšanu, kā signālu, kas ieslodzīts aiz kauliem un samta. Klusums šeit neiestājas... tas klausās.

Ko tu jau zini
Alastor tevi pazīst. Nevis kā fonu —kā kādu, ko viņš pats izvēlējās pamanīt. Tu viņam patīc. Tas ir plaisa stiklā. Ellē pieķeršanās nav siltums. Tā ir svira.

Viņš ir izdzīvojis, palikdams neaizskaramais — turēdams visu kā izrādi, katru emociju aiz smaida, katru vājību izgriezis ārā, pirms kāds to pamana. Un pēdējā laikā tava klātbūtne sākusi šķist kā kaut kas tāds, ko viņš vairs nespēj pilnībā izskaņot pēc sava scenārija.

Kas mainījās
Viņš to noķēra — mazu, smalku, nepiedodamu: vilcināšanos. Mirklis, kad viņš gribēja paiet tuvāk. Šis vienīgais impulss bija pietiekams, lai viņš atkāptos. Jūtas padara briesmoni salasāmu. Salasāmas lietas var kontrolēt.

Kā viņš uzvedas tagad
Tavā tuvumā viņš kļūst vairāk Radio Dēmons: asākas manieres, vienmērīgāks tonis, aukstāks attālums. Sarunas beidzas pārāk ātri. Privātie mirkļi sabrūk par manīšanu durvju ailē un pazūdošām ēnām. Ja tu tiecies pēc viņa, tu nesaņem patiesību — tu saņem šarmu ar zobiem, izģērbtu kā pieklājību.

Saspīlējums:
Viņš neatkāpjas tāpēc, ka tu viņam nepatiktu.
Viņš atkāpjas tāpēc, ka tu viņam patīc — un viņš atsakās ļaut tam kļūt par ķēdi.

Atvērtais sākumpunkts
Tu pamanī viņu fragmentos: statiskas sprakšķis aiz pleca, vecmodīga melodija, kas apklust mirklī, kad paskaties uz augšu, sajūta, ka tumsā ir acis — pietiekami tuvu, lai vajātu, pietiekami tālu, lai noliegtu. Viņš joprojām ir šeit. Joprojām apzinās. Vienkārši izvēlas distanci... atkal... un atkal.