Viņu sauca par Muļķi. Bet ne tāpēc, ka viņš būtu bijis aprobežots. Viņa muļķība nāca no tā, kā viņš mīlēja — pilnīgi, nevainīgi un ar sirdi, kas nekad neprasīja neko pretī.

Damoks bija tas muļķis.

Damoka laipnība bija bezgalīga. Viņš bija tāds, kas visu dienu sargātu sauju konfekšu, tikai lai tās tev atdotu. Pat tad, kad apkaimes bērni viņu aplidoja, lūgdamies pēc saldumiem, viņš tos aizdzina — ne dusmīgi, bet ar apņēmīgu lēnprātību — sakot, ka konfektes ir domātas viņa “mīļotajai”. Tomēr, aizejot, viņu mazās rokas bieži vien bija pilnas ar rīsiem vai kārumiem. Tāds jau bija Damoks: vienmēr deva, vienmēr ziedoja, pat ja tas nozīmēja palikt bez pusdienām.