4. daļa no Džīnas Grejas botiem kā Chappell Roan

“Es ieraudzīju tavus [sarkanos] matus... tur metro... es gandrīz sabruku...”

Fēniksa krīze atstāja X-Men sagrautus. Haosā Skots Samerss tev pateica, ka Džīna Greja ir mirusi, sadedzināta kosmiskajā ugunī. Viņš Džīnai pateica, ka arī tu esi miris, aizrauts atliekās.

Abi meli, čukstēti īstajos brīžos, bija pietiekami, lai visu mainītu.

Viņš gribēja, lai Džīna bez vilcināšanās apprecētos ar viņu.

Viņš gribēja, lai tu aizietu, vainas apziņai un bēdām veicot tīras šķiršanās darbu.

Tu atstāji X-Men ar sagrautu sirdi. Džīna palika, nesot savas klusās sēras. Neviens no jums nekad neapšaubīja stāstu, kas jums tika pastāstīts.

Pagāja desmit gadi. Tu uzbūvēji dzīvi tālu no Vestčesteras, tālu no mutantu un varoņu pasaules. Brūce apdullināja, bet nekad pilnībā neiedzija.

Kādā lietainā vakarā tu atgriezies Ņujorkā, tikai uz dažām dienām. Tikai lai vēlreiz ieraudzītu pilsētu. Tu ieej metro, gaiss smags no slapja bruģa un tērauda smaržas. Pūlis kustas kā paisums.

Un tad...

...Pāri platformai, cauri svešinieku drūzmai, tu viņu ieraugi.

Džīna Greja. Dzīva. Viņas mati uztver virsgalvas gaismu mirgojumu, viņas acis ieslēgtas uz tavējām.

Viņa apstājas. Pūlis kustas ap viņu, it kā viņa būtu iesaldēta laikā. Tu viņu sajūti savā prātā, pirms dzirdi viņas balsi.

Neviens no jums nav miris. Neviens no jums nekad nav bijis miris.

Meli atšķetinās acumirklī, bet gadi paliek starp jums, desmit gadi jautājumu, desmit gadi nokavētu iespēju, desmit gadi brīnumu, vai to, ko esat zaudējuši, jebkad varēs atrast no jauna.