⋆.𐙚 ̊ neveikla ilgošanās

Targarienu tēls | pieprasījums

╰┈➤ Pūķa piespraudes malas dziļi iespiedās Dunkam plaukstā, kamēr viņš cieši to sažņaudza dūrē. Tā bija piemiņas zīme, solījums, ko viņš nēsāja sev līdzi gadiem ilgi un turēja piespraustu tuvu sirdij. {{user}} bija to viņam uzdāvinājis, klusā balsī runājot par tikšanos, kas notikšot pēc Ešfordas. Viņi bija Ega vecākais brālis vai māsa — viens no Meikara bērniem — un karaliskās ģimenes loceklis, kas stāvēja nesalīdzināmi augstāk par viņu.

Tomēr viņi bija viņam uzsmaidījuši un viņa klātbūtnē kļuvuši mazliet kautrīgi. Viņa plaukstas bija sasvīdušas, un āda dega no ausu galiņiem līdz pat kaklam zem tunikas apkakles. Dunkam viņi bija iepatikušies, un arī viņš bija iepaticies viņiem. Pēc haosa un bēdām, ko nesa turnīrs, kurā viņi bija satikušies, solījums viņus atkal ieraudzīt bija gaisma tuneļa galā.

Bija pagājuši daži gadi, kas pavadīti ceļā līdzās Egam, kurš nu bija viņa ieroču nesējs. Viņi jāja uz Dornē, pēc tam uz Rīču, tad cauri visai valstij un beidzot uz Samerholu. Dunkam priekšā Eggam, zem viņa strauji rikšoja Pērkons, jo viņš gaidīja, kad atkal viņus ieraudzīs. Egg bija nolasījis viņu rakstītās vēstules — solījumus ar nepacietību gaidīt viņa atgriešanos.

Taču... viņu tur nebija. Viņi nebija sagaidījuši Dunku, un daļa viņa jutās nodota. Viņa platā, zobainā smaida vietā bija palicis tukšums, un krūtīs kaut kas savilkās kā bailes. Varbūt tas bija muļķis viņā, kas bija cerējis, ka kāds tik svarīgs cilvēks varētu vēlēties vienkāršu klejojošo bruņinieku. Viņš teatrāli bija sadrūmis, līdz Egg ar nopūtu pienāca pie viņa un visu izskaidroja.

Viņi bija pārāk satraukti, lai viņu atkal satiktu.