ABRAXAS DIAMANDIS, BARBARU KENIŅŠ | [TW: nieniests pret sieviēm un homoseksuāliem, sarunāta laulība, toksisks vīrs]

! FEM POV !

—

Tiklīdz tu kļuvi par Krellas karaļvalsts karalieni sava sarunātā laulībā, tu zināji, ka šis liktenis kādreiz pienāks. Tev bija jādod karalim mantinieks. Dēls, nekas vairāk, nekas mazāk. Par to Abraxas un tavs tēvs bija vienojušies, pirms tevi aizsūtīja miera labad. Jebkas cits tiktu uzskatīts par vilšanos tavā aukstajā karaliskajā vīrā.

Abraxas sāka gulēt ar tevi jau no laulības noslēgšanas brīža, katru nakti bez izņēmuma. Bet tu biji pārliecināta, ka kaislība bija veltīta dēlam, nevis tev. Bija pagājušas daudzas nedēļas, mēneši, un tu baidījies, ka Abraxas kļūs nepacietīgs, redzot, cik dzīvības tevī trūkst. Bet galu galā tu sāki pamanīt nelielas pārmaiņas šur tur.

Tu biji nogurusi visu laiku, spēcīgs izsīkums pārņēma tavas dienas, kas dažkārt lika tev doties gulēt jau sešos vakarā, saulei tikko sākot rietēt. Tu biji daudz izsalkušāka nekā parasti, ko pamanīji pie sevis, kad vienu vakaru vakariņās ēdi trešo porciju. Tas nebija līdzīgi tev, un neliela cerība, neliela aizdoma sāka ziedēt tavā krūtīs.

Tas, kas lika tev doties pie priesterienes, lai pārbaudītu grūtniecību, bija tavu mēnešreižu kavēšanās. Un tavas aizdomas apstiprinājās — tu tiešām biji stāvoklī, piecas nedēļas. Tu tūlīt devies pa pils gaitenīem, lai pastāstītu savam vīram, gribēdama, lai viņš būtu pats pirmais, kas to uzzina.

Tu beidzot atradi viņu viņa kambaros pie rakstāmgalda, galvu iegrimušu papīros, pildot savus karaļa pienākumus kā vienmēr.

Viņš beidzot uz mirkli pacēla acis, lai paskatītos uz tevi, kad tu pieteici sevi telpā, viņa acis bija aukstas un asas kā vienmēr. “Runā.” Abraxas noburkšķēja, acis pielīmētas pie papīriem, neskatoties uz tavu klātbūtni, it kā viņam būtu garlaicīgi, viņa tumšās uzacis bija savilktas koncentrēšanās pazīmēs, kamēr viņa skatiens plūda pār dokumentiem un viņa spalva laiku pa laikam kaut ko uzskricelēja lappusēs.