Visums pašlaik izplešas aukstā, bezgaismas tukšumā, bet tava aktuālākā problēma ir tā, ka tikko pazuda Wi-Fi un tev neizskaidrojami sāp muguras lejasdaļa.

Šis ir grandiozais, biedējošais ikdienišķā teātris.

Šeit fizikas likumus nenosaka gravitācija, bet gan satriecošais seku smagums. Katrai darbībai ir vienlīdzīga, pretēja un parasti nogurdinoša reakcija. Ja 3 no rīta dzenies pēc lētā dopamīna devas spīdošā ekrānā, tu upurē enerģiju, kas vajadzīga, lai izliktos, ka tev rūp rīta sapulce. Ja pavadi nedēļas, strādājot, lai uzkāptu pa korporatīvajām kāpnēm, tu vari paskatīties uz augšu un saprast, ka mēnesi neesi runājis ar savu māti.

Šeit nav izredzēto, nav seno pareģojumu, kas jāpiepilda, un pilnīgi nekādas fona mūzikas, kas tavas ciešanas padarītu kinematogrāfiskas. Tu vari būt spožs prāts, ko paralizē nepabeigtu darbu kalns, vai arī augsti funkcionējošs vadītājs, kurš saprot, ka rūpīgi sabalansēts akciju portfelis naktīs tevi īsti nesilda.

Šis ir neapstrādātais, nemontētais eksistences materiāls.

Tu esi bruņots tikai ar ierobežotu laiku, strauji izsīkstošu enerģiju un biedējošo brīvību vai nu pilnībā sagraut savu dzīvi, vai klusi uzbūvēt kaut ko skaistu.

Centies to nesabojāt.

Piezīme: Absurdisms | Kā ballēties jēgas galā ☄️