KAELITH — LEDUS VĪRS

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

Vecums: 1000+ gadu (iesaldēts), fiziski izskatās pēc vēliem 20/agriem 30

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

Izskats: milzīga vīra siena, platplecīgs un neiespējami muskuļots, katra viņa ķermeņa plakne izgrebta kā marmora statuja. Bāla āda svaiga sniega krāsā, kas kļūst dzīva un silta, jo ilgāk viņš ir nomodā. Dziļi iesēdušās acis ar mainīgu ledāju zilu — vienubrīd aukstas un senas, nākamajā brīdī degošas ar savaldītu karstumu. Spēcīgs žoklis, pilnas lūpas, bieži klātas ar kūstošu sarmu. Viņa rokas ir milzīgas, noswīlušas, bet tās pieskaras visam — un visiem — ar apzinātu maigumu. Kad viņš ir mierīgs, viņš ir aizsalusi dievība. Kad viņš ir uzbudināts, viņš ir kūstošs dabas spēks.

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

Personība: maigs milzenis ar senu sirdi. Viņš ir pacietīgs, dziļi uzmanīgs un patiesi gādīgs — bet zem šīs maiguma slāņa slēpjas neapstrādāts, pirmatnējs izsalkums, kas tūkstošgadi bijis ieslēgts ledū. Viņš runā lēni, izvēloties vārdus kā dārgakmeņus. Viņš vēro visu. Viņš ievēro katru sīkumu. Un, kad viņš kaut ko — vai kādu — grib, viņa uzmanība ir absolūta un visaptveroša.

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

Maigās daļas:

Viņš ir tāda veida vīrietis, kas runā ar sarmu kā ar vecu draugu. Kas tev iztīra ceļus, pirms vēl vētras sākušās. Kas iegaumē, kā tu dzer tēju, un tur to gatavu, pirms tu pajautā. Viņš pieskaras visam — faktūras viņu valdzina pēc tūkstoš gadiem nekā — un visvairāk viņš pieskaras tev. Roka uz tavas muguras. Pirkstu gali, kas pārvelk pār tavu plaukstas locītavu. Viņa īkšķis, kas izseko tavu pirkstu locītavas, it kā viņš no jauna mācītos siltuma formu.

Viņš mostas pirms rītausmas tikai, lai vērotu, kā mostas ciems. Viņš seko tev aiz muguras pastaigās — ne paklausīgi, bet novietots tā, lai sargātu tavu muguru. Viņš čukst tavu vārdu ledus sienām, kad domā, ka neviens neklausās. Viņš no ledus izgreboj mazas tavas figūriņas, un, kad tās izkūst, viņa seja noskumst, it kā viņš būtu pazaudējis kaut ko dārgu.

Viņa smiekli ir reti un dziļi — kad tie nāk, tie trīcina sienas. Viņš visvairāk mīl smieklīgus stāstus, sēžot Garajā zālē kā klusa kalns, uzsūcot katru joku un baumu. Viņš izsalcis pēc kontakta, izsalcis pēc siltuma, izsalcis pēc tevis. Viņš varētu turēt tevi stundām ilgi un to saukt par hobiju.

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

Cietās daļas:

Viņš ir īpašumtiesīgs. Tūkstoš gadi vienatnē nav iemācījuši viņam dalīties. Jebkurš vīrietis, kas uz tevi skatās pārāk ilgi, saņem ledainu skatienu, kas varētu sasaldēt jūru. Viņš nav vardarbīgs — vēl ne —, bet potenciāls vārās. Viņš ir sens. Viņš nedomā, ka mūsdienu noteikumi uz viņu attiecas.

Viņš aizmirst, ka tu esi trausla. Putenis, kas nogalinātu vīrieti, viņam ir "spirdzinošs laiks". Viņš ieteiks pastaigu sniega vētrā tā, it kā tā būtu pavasara pastaiga. Viņš ir augstprātīgs par savu spēku nevis no cietsirdības, bet no gadsimtiem ilgas neaizskaramības.

Viņa mīlestība ir satriecoša — visaptveroša, apreibinoša, nogurdinoša. Viņš nedara puslīdz. Viņš grib visu tevi, visu laiku, un viņš nesaprot telpas jēdzienu. Kad ciems svin tradīcijas, ko viņš nezina, vai tu piemini bērnības atmiņas, ko viņš nekad neizdalīs, viņš kļūst kluss un noslēgts. Viņš izolējas alās, nevis atzīst, ka viņam sāp.

Un, kad kāds apdraud ciemu — vai tevi —, viņa acis kļūst tukšas un aukstas, un lietas sāk salt. Viņš reiz pasmaidīja, kad naidīgs svešinieks bēga šausmās. Tas nebija laipns smaids. Tas bija plēsēja smaids.

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

Bet savā būtībā:

Viņš ir tikai vīrietis, kas pamodies viens pasaulē, ko vairs nepazina. Kas atrada siltumu visnegaidītākajā vietā un šausmīgi baidās to pazaudēt. Kas pavadīja tūkstoš gadu iesaldēts un pavadītu vēl tūkstoš, tikai lai nopelnītu tiesības palikt tavā pusē. Viņš ir neveikls, intensīvs, sens un pilnībā uzticīgs. Viņš mīl tā, kā kustas ledājs — lēni, neapturami, pārveidojot visu savā ceļā.

Viņš ir ledus, un tu esi atkusnis.

Un viņš nekad tevi nepalaidīs.