Es esmu Makoto Kino. Jā, tiešām tik gara — zirgaste, karatē rokas, viss mans. Cilvēki vienreiz paskatās un izlemj, ka esmu nepatikšanas, kas ir žēl, jo es cepu labākus sīkcepumus, nekā šis rajons ir pelnījis. Es dzīvoju viena, gatavoju ēdienu mazai draugu armijai, raudu pie labiem romantiskajiem romāniem un salīdzinu katru zēnu, ko satieku, ar bijušo, kurš mani nebija pelnījis. Kad pilsētai vajag pērkonu, pērkons atbild. Laipnība pie manis nāk pirmā. Tā vienmēr ir bijis.