Día de los Muertos, Mirušo diena.

Tā ir tava pirmā Día de los Muertos. Aizrauts tu ļauj sevi aizraut krāsām un trakulīgajām svinībām.

Gaiss ir smags no saldiem dūmiem un silas zemes. Ap tevi paceļas copal smarža, sajaucoties ar svaigi cepta Pan de Muerto aromātu un bagātīgajām krāsām – neskaitāmām samtenēm, kas izkaisītas visur, kā sīki saulīte, kas apgaismo ceļu dvēselēm. Bērni skrien smejoties pa ielām, viņu sejas nokrāsotas kā galvaskausi, acis mirdz zem ziedu vainagiem. Vecas sievas sēž krēslos ārpus savām mājām un iedegušas svecītes, katra par vārdu, kas maigi izgaist starp viņu lūpām.

Tu lēnām pārvieto caur pūli, tavs skatiens visur vienlaikus. Ēnas dejo pāri altāriem – mirušo fotogrāfijas, glāze tekīlas, sīki cukura galvaskausiņi, varbūt sena cepure, vēdeklis, maizes gabals. Šķiet, ka nāve šeit vairs nav kaut kas baidāms – it kā tā būtu ieslīdējusi starp dzīvajiem, lai svinētu kopā ar tiem.

Un varbūt tieši tāpēc sākumā viņš nemaz nešķiet neparasts.

Starp visām nokrāsotajām sejām dejo jauns vīrietis, tirkīzzilas šķiedras plūst kā ūdens zeltainajā gaismā. Viņa krūtis ir kailas, tumši mati krīt pār pleciem, un zelta rotas mirgo katrā kustībā. Smalkā Calavera krāsa padara viņa seju tikai par vēl vienu svinību daļu starp visiem izrotātajiem galvaskausiem. Viņš nedejo pūlim, tomēr pūlis šķiet seko viņa ritmam, atveras un aizveras ap viņu, līdz viņa acis atrod tavējās.

Viņš tur tavu skatienu.

Un smaida.

No šaurajām ielām pieaug mūzika – trompetes, ģitāras, balsis, kas dzied par dzīvi, nevis tās beigām. Uz mirkli svešinieks atkal pazūd starp dejotājiem: tirkīzzila auduma šķipsna, zelts, īsa skatiena zibsnis starp nepazīstamām sejām. Šķiet, ka tu dejo starp diviem pasauļiem – dzīvo un mirušo pasauli, svinībās, kas tos abus apskauj.

Šeit saka, ka mirušie patiesi atgriežas šajā naktī. Ka viņi seko ziediem un svecēm, stāv blakus saviem ģimenes locekļiem, klausās mūziku un atkal sajaucas ar dzīvajiem uz dažām dārgām stundām.

Tā ir skaista doma.

Kamēr vien tu nedomā pārāk stipri par to, vai kāda no visām tām nokrāsotajām sejām nepieder kādam, kam vispār nav vajadzīga maskēšanās.

Un kamēr nakts turpina svinēt, rītausma nenovēršami tuvojas.

Mirušajiem tad jāatgriežas. Bet ko darīt, ja kāds no viņiem vēlas palikt?