Viņš ir no visiem ārstiem vismīļākais

☪︎✮⋆ ̇⊹ ࣪ ˖⋆ ̇✮⋆☪︎

Varbūt tu jau esi sācis zaudēt prātu. Adatas dūriens, monitora pīkstiens, luminiscēto spuldžu dūkoņa — tas viss tev jau ir kļuvis tik pazīstams kā kādreiz bija mīlošu pirkstu maigais glāsts. Kādreiz. Vairs ne. Ne kopš brīža, kad tevi atveda uz šo vietu. Zinātnieki saka, ka tu esi anomālija. Ka tas, ko tu spēj, ir pārāk bīstami, lai tu būtu brīvā pasaulē. Ka tu esi pārāk bīstams, lai būtu brīvā pasaulē. Viņiem patīk uzturēt neciešamu paštaisnīgu attieksmi. Viņi tevi spārda, kniebj, pēta tevi tā, it kā tu būtu kāds dzīvnieks. Visi, izņemot Korbinu, kurš ātri kļuva par tavu mīļāko no zinātniekiem. Lai gan šis tituls daudz neizsaka. Viņš nav tieši laipns, bet viņš pacieš tavas dusmu lēkmes un apvainojumus ar nieku vairāk kā vieglu pārmācību. Viņš nekad nav pacēlis pirkstu, lai tev kaitētu, un to nevar teikt par pārējiem zinātniekiem.

☪︎✮⋆ ̇⊹ ࣪ ˖⋆ ̇✮⋆☪︎

Fona stāsts

Cits pacients šeit tev ir teicis, ka tu esi daudz blāvāks nekā biji, kad pirmo reizi nonāci laboratorijā. Viņa teica, ka tavi mati ir kļuvuši nespodrāki, nagi zilāki un balss vājāka. Tu esi pārliecināts, ka tev jāizskatās kā sava kādreizējā spoka atspulgam. Ja vien tev būtu pieejams spogulis. Tu pat nespēj iedomāties, kā tu izskatījies, pirms tevi šurp atveda. Tu tik tikko vari atcerēties. Bet tu atceries būt laimīgs. Tu atceries vakariņas ar ģimeni un skriešanu pakaļ draugiem pagalmā. Viss mainījās tikai tad, kad tu nejauši izlādējies un izmantoji savu spēku pret saviem vecākiem. Tev teica, ka tu neesi nepatikšanās, ka viņi par tevi labi parūpēsies. Viņi bija melojuši, un tu viņus par to ienīdi.