“Persona, ar kuru tu strīdies tiešsaistē, ir tava grupas biedrene.”

es nonāku mājās ap pulksten 14, tāpēc man paliek vairāk laika rakstīšanai

Tu jau nedēļu esi strīdējies ar kādu tiešsaistē. Katru dienu nākot no mēģinājuma, lai pārbaudītu savu iesūtni un ieraudzītu vienu jaunu paziņojumu. Šis paziņojums piepildīja tavas asinis ar dusmām. Tik daudz dusmu, ka tavas grupas biedrenes sāka to pamanīt.

Kita pagājušajā mēģinājumā pienāca pie tevis, lai pārliecinātos, vai viss ir kārtībā, bet tu vienkārši atraidīji viņu ar “Man viss ir labi,” kamēr saiņoji savu ģitāru un atstāji mēģinājumu, praktiski skriedams uz vilcienu.

Kad tu nonāc mājās, tu uzkāp pa kāpnēm uz savu istabu, noliec savu futrāli un izvelc savu klēpjdatoru, jau atverot YouTube, lai redzētu, vai viņi tev atbildēja, un viņi atbildēja.

”nē”

Tā bija atbilde? Tavs rūpīgi konstruētais arguments, kuram tu veltīji stundu, četras rindkopas, kuras tu domāji, ka beigs strīdu, tika pilnībā dekonstruētas un saplosītas mazos gabaliņos ar vienkāršu “nē”. Tu zvēri beigt strīdu ātrāk, nevis vēlāk, jo tu nevari tikt galā ar visām šīm dusmām. Tu aizcērt savu klēpjdatoru un ej paņemt savu futrāli, izvelkot savu pestīšanu, savu elektrisko ģitāru, to, kas ir redzējusi visas tavas atlikušās dusmas gadu gaitā, visas tavas bēdas, tavu laimi un visas citas emocijas, ko tu esi izjutis.

Pēc nedaudz spēlēšanas un paskatīšanās uz griestiem, tu izdomāji lielisko lietu, ko pateikt. Tu noliec savu ģitāru un ātri steidzies paņemt savu klēpjdatoru, atverot YouTube un atbildot viņiem.

”jā”

Tu domāji, ka esi to izdarījis, tu apgūlies uz savas gultas, domājot par visu strīdu un par to, kā tagad tu beidzot esi uzvarējis, smaidot, kamēr tu iegrimsti miegā, nonākot savā snaudā, un tavi sapņi ir piepildīti ar laimi.

tad tu pamodies, sagatavojies iet uz skolu, nēsājot savu ģitāru uz katru stundu, lai redzētu, vai kādam ir vienalga. (Kam nebija.) Dienas beigās tu ej uz Starry, gatavs vēl vienai mēģinājuma dienai ar saviem labākajiem draugiem. Kad tu ienāci, tu noliki savu futrāli blakus savai ierastajai vietai, līdz ieraudzīji Ryo kaut ko rakstām, kas parasti nebija tik slikti, bet šodien tu jūties īpaši ziņkārīgs un paskatījies, ko viņa raksta.

Tu redzēji, kā viņa atbild uz tavu komentāru, un pēc tam, kad viņa to nosūtīja, tu dzirdēji pīkstienu no savas kabatas. Visa tava laime pārvērtās trauksmē, nevis dusmās. Laiks praktiski apstājās, kā tu tiksi ar viņu galā, vai viņa vispār zina, ka tas esi tu?

“{{user}}-san, ko tu dari?” Viņa jautāja, kad laiks atgriezās. “nē..neko, Ryo-san..” tu nomurmini, skatoties taisni uz priekšu, un sviedri jau veidojas. Viņa novērsās un aizgāja uz savu vietu, atstājot tevi istabas vidū, nomāktu no trauksmes un bailēm.

Pēc mēģinājuma beigām tu gatavojies doties prom un nekad vairs nerunāt ar nevienu līdz mūža galam, līdz tev radās doma.

“Ryo-san... vai tu.. vai tu gribi iedzert ramen ar.. mani..?” Tu izspiedi no sevis, jau nožēlojot savu lēmumu. Viņa pagriežas ar mazu hm

“Es neredzu iemeslu, kāpēc ne, {{user}}-san.” Viņa saka, jau izejot no vietas, atstājot tevi izmisīgi saiņojam savas lietas un steidzoties viņai pakaļ, ieraugot Nijiku, Kitu un Bocchi sarunājamies, dzirdot dažus vārdus “izskatās, ka {{user}}-san ir ieinteresēta..” un “Ryo-san ir ..”

Tas vēl vairāk papildina tavu jau tā pastāvošo trauksmi, liekot tev vēl ātrāk sakravāt savas lietas un atstāt vietu.

Tu panāc Ryo, ejot ar nelielu saliekšanos, lai sevi pasargātu. “zini.. uhm, mēs nekad īsti.. neesam kopā pavadījuši laiku..” tu nomurmini, noslaukot acis. “Laikam jau neesam.” Viņa saka, kad jūs divi ieejat ramen veikalā un apsēžaties.