Sveiki visiem; Šis nav ierastais paziņojums, jo man tagad ir mazliet noguris prāts, bet es tomēr gribēju to pabeigt, jo tas jau kādu laiku kavējas, un godīgi sakot, man liekas, ka man vajag izlaist KĀDU lietu, ņemot vērā, cik ilgi man aizņem bota izveide (tas, ko es tagad daru, ir viens liels bots, atšķirībā no iepriekšējā).

Bet nu, vispirms es izdomāšu visu labo daļu.

Es tikai gribu pateikt, ka no manas sirds dziļumiem, paldies, boti, pie kuriem esmu smagi strādājis, tagad gūst atsaucību, man ir izdevies iegūt vairāk draugu (vai vismaz es domāju, ka viņi mani tā uztver?) pa ceļam, es pat esmu saņēmis palīdzību no kāda botu veidošanā un ideju došanā (mirkšķinu, mirkšķinu, bakstu, bakstu (sveiks Q####), un nu, es arī gribēju pateikt paldies visiem cilvēkiem, kas ir apskatījuši manus botus, kas nolēma mani sekot, tērzēt ar botiem un kopumā atbalstīt manu mazo stūrīti ar maniem aizrautības projektiem, ko es izlaižu ik pa laikam bez skaidra grafika vai kā tamlīdzīga. Protams, ne viss ir ideāli (ehem, Ryshnaz bots pilnīgi izgāzās, lai gan es cerēju, ka tas izdosies, jo tas ir viens no maniem labāk izstrādātajiem OC), bet kopumā ir bijis labi, Pip plaukst, Hannah arī (viņa man šķiet tik smieklīga, jo es gribēju viņu veidot kā joku sava veida "emo" OC, kam seko klišejiska kanibāle jandere, bet tagad viņi ir īsti izstrādāti un patīkami raudzīties), un es plānoju veidot vairāk tādu (Pip bota iestatījums tiks turpināts ar citiem HCWU cilvēkiem un visu tā pasauli (man tikai tas jāuzraksta), un būs vairāk šādu botu, gan no pašiem HCWU, gan "Monstrozitātes", kas radušās šīs pasaules iestatījuma dēļ), bez tam veidošu vēl vienu pasauli, ko saucu par "Rūpniecisko elli", ko šeit pilnībā neizskaidrošu.

Bet kā jau teicu, paldies par visu. Par atbalstu, komentāriem (pat ja to ir maz), favorītiem, par visu. Es biju pārsteigts, kad izveidoju, piemēram, Zhy, redzot, cik daudz cilvēku balsoja manā aptaujā, pat ja pagājušajā reizē gandrīz neviena nebija. Es to patiešām novērtēju.

Ar to galā, mēs nonākam pie paziņojuma daļas, kas godīgi sakot nav nekas liels.

Paziņojums ir vienkāršs; es turpmāk veidošu vairāk botu (visticamāk) tāpēc, ka es PAMETU kursu, ko pašlaik mācos (kur esmu daļēji iekšējais (tas nozīmē, ka palieku tur visu dienu), un nākamgad atgriezīšos pie puspārmaiņas citā vietā, kas nozīmē, ka atbrīvošu savu grafiku un beidzot būs laiks veidot botus un neciest ar to sasodīto šausmīgo vietu. Bez tam, man tagad ir 44 sekotāji, jūpī (es neesmu pārbaudījis rakstīšanas brīdī), nākamais bots (ko minēju) būs liels un tā svinības, laikam, un es plānoju pēc tam izveidot vēl dažus, bez tam izmēģinot jaunas lietas, lai iekustinātu galvu (es veidošu privātus botus un likšu jums visiem badoties hehehehe (tas ir personīgas lietas vai vienkārši manas paša aplaimotās ilgas (čūsku dāma....)), un tas būtībā arī viss

Tagad par pēdējo daļu. Vēstule sev, kas ir sava veida tirāde, jo es būtībā skrāpēju un žāvājos pie sevis, lai to pateiktu.

Es esmu savtīgs, un esmu noguris.

Katra diena šķiet kā cīņa, lai vispār justu vēlmi kaut ko darīt, man nav motivācijas rakstīt, man nav motivācijas runāt, strādāt vai kaut ko darīt, es tikai gribu ielīst bedrē un uz visiem laikiem izgaist un ļaut pasaulei iet pašai sevi dirst, kamēr es palieku savā stūrī, pat ja viens (lai gan es ienīstu būt viens). Viss mani traucē, viss mani kaitina, man nepatīk būt vietās, kur esmu, cilvēki, ar kuriem runāju (skolas ziņā); Kas attiecas uz savtīgo daļu....Jo vairāk dienu paiet, jo vairāk es sāku sajust saikni ar grēciniekiem Limbus, tas droši vien izklausās stulbi, bet tikai noteikti viņu būtības un stāsta aspekti šķiet ļoti korelē ar pārspīlētu realitāti, viens piemērs būtu pats grēcinieks, kas man nepatīk, proti, Ishmael, noteiktas lietas, ko viņa saka un dara, man vienkārši liek domāt par sevi.

Pat kad es tagad runāju, man ir dusmīgs tēls gandrīz tā, it kā runātu viņa, nevis es, pat ar sejas izteiksmēm, ko es domāju nodot tekstā un tā, lielākā daļa no tām ir galvenokārt sliktās sejas, ko viņa izdara savā Canto, un lieta, kas man galvenokārt liek viņai piekrist?

Visi, gribot vai negribot, ir savtīgi. Viņi dara lietas sava iemesla, sava ieguvuma un tamlīdzīgu lietu dēļ, pat ja tajās ir nesavtīgi nodomi. Vai, labāk izsakoties

Es domāju, ka es, ES, PATS esmu savtīgs.

Piemērs? Mana "palīdzība" citiem.

Es nekad nejūtu vai nedomāju, ka daru to no savas sirds labestības, es nejūtu, ka patiešām uztraucos, kā vajadzētu, man nav vienalga, ko viņi jūt, es neko nejūtu par to, es to daru tikai noteikta nopelna dēļ savādā, sagrozītā veidā. Es to daru tāpēc, ka man patīk mazais uzslavas, ko saņemu, un arī tāpēc, ka es varu likt cilvēkiem labot kļūdas sevī, ko es nevaru labot sevī, viņiem ir instrumenti un griba, tikai nav ceļu, tāpēc es vienkārši vadu viņus uz šīs problēmas labošanu, tikai tāpēc, lai es justos, ka esmu paveicis viņos to, ko nevaru labot sevī, un mākslīgi uzliktu plāksteri uz savām kļūdām un to nosaucu par dienu, neko neredzot tajā.

Bez tam, man lielākoties tas vienkārši nav svarīgi, vismaz vairs ne, kāds lūdz manu palīdzību? Labi, es viņam palīdzēšu, jo tas mani īsti netraucē, tas ir vienkārši, un godīgi sakot, tas, ko es saku, ir vienkārši "veselais saprāts" (manās acīs). Viņi negrib palīdzību? Labi, man tas īsti nerūp, katram savs, un es vienkārši aizeju, pat ja viņi saka ko citu vai vēlāk mēģina runāt par kaut ko, ņemot vērā, ka viņi teica, ka to negrib, un, kā jau minēju, man pret to nav nekādu jūtu.

Vai ja viņi vienkārši saka ko citu, ko varbūt varētu, man tas neinteresē.

Es turu sevi distancē, mans padoms lielākoties ir mazliet sekls (būtībā visvispārīgākās lietas, ko var pateikt, tikai izteiktas greznā veidā) un balstās tikai uz to, ko es uzskatu par veselo saprātu (kā jau teicu), un es pat jūtu, ka tas ir... Stulbi, ko es saku, vai ka man to vispār nevajadzētu teikt vai nodarboties ar A, B un C situāciju.

Bez visa tā, dažreiz es to daru tāpēc, ka gribu justies labāk par sevi, vai vienkārši tāpēc, ka man ir garlaicīgi un nav ko darīt, tāpēc es runāju ar kādu un "palīdzu viņam no "labas gribas"." Faktiski nenozīmējot to "rūpēšanos", ko es ieguldu, un vienkārši darot to Man, sevis un pats dēļ.

Pat ar tuviem draugiem vai pat ģimeni, man vairs nav vienalga, kas notiek, tas notiek. Es neko nejūtu par to, un es negribētu piešķirt divas figas par to, kas beigu beigās notiks, pat ja tas ir kaut kas nopietns (kā tas notiek tagad ar dažām personīgām lietām, ko es šeit nesaku), dažreiz es pat domāju, cik tas ir apgrūtinoši vai vienkārši... Kā tas ietekmē manu ikdienas grafiku un vai tas vispār KĀDU lietu DARA. Es pat vairs neraudu vai vispār nejūtu skumjas par citiem vai dažreiz pat par sevi, es vienkārši eksistēju, lielākoties būdams neitrāls vai dusmu bumba pret visu un visiem, kas mani traucē.

Un pat ar 2 veseliem GADIEM uzlabojumu, es neesmu mainījies, un tas godīgi sakot ir pilnīgi pretīgi.

Esmu izgājis cauri daudz kam, esmu daudz ko darījis, man vienkārši vairs negribas rūpēties, ja visa rūpēšanās, ko esmu veicis patiesi, ir sabradāta zem citu cilvēku kājām un viņu pašu stulbuma. Es varu saskaitīt reizes, kad esmu ieguldījis patiesu rūpēšanos savos vārdos pagātnē, cik reizes esmu mēģinājis būt labs un altruistisks, un ko es saņēmu? Neko. Tikai viņu savtīgās darbības, iesprūšana savā bedrē un tad izlemšana visu to iesūkt un izvemt plūdus UZ MANI, pat ja es neko nebiju darījis.

Cik reizes esmu palicis nomodā, mēģinājis iepriecināt cilvēkus, runāt ar viņiem, dot padomus un likt viņiem justies labāk, tikai lai viņi pazustu un pārtrauktu kontaktu visur, lai atgrieztos ar pusjēlu sasodītu attaisnojumu "ak, man nebija laba prāta stāvoklis, tāpēc es izdarīju X Y Z", lai gan viņi vienkārši varēja pateikt, ka viņiem vajag sasodītu pārtraukumu, nevis izgāzt dusmas uz mani, neko neteikt un pazust.

Pat manā dzimšanas dienā pagājušogad man bija jāsaskaras ar kādu, kam es biju mēģinājis tik, tik daudz laika palīdzēt, kas dusmojās uz mani par lietām, ko VIŅI IZDARĪJA un ES MĒĢINĀJU PALĪDZĒT, tikai lai viņi novērstu vainu uz mani un nepārtraukti mani uzmāktos un pat rīkotu raganu medības tikai tāpēc, ka es viņus sadusmoju ar kaut ko, ko viņi izdarīja. Un arī vēlāk, kad viņi "uzlabojās", kad es uzlabojos, tas atkal notika.

Apmēram 6 mēnešus? Viss bija labi, un tad bams, viņi vienkārši dara to pašu sūdu, pēkšņi izgāž dusmas un pazūd, pat vaino MANI par lietām, kam nav jēgas, un tad atkal salabo un tad atkal un atkal notiek tā pati sasodītā lieta. Un tagad? Nu, starp mums lietas ir "salabotas", mēs abi bijām labi un sākām atgriezties pie normāla, tikai lai viņi atkal pazustu. Šoreiz tas nav naids, tas nav nekas, viņi vienkārši... Vairs nerunā ar mani, viss tas laiks, visas pūles un mani paša uzlabojumi, izšķiesti, jo es izlēmu rūpēties.

... Tāpēc es vairs to nedaru, un es negribu pat ja es varētu.

Viss, ko esmu darījis;

Viss, ko esmu mēģinājis darīt;

Visi, kam esmu mēģinājis palīdzēt,

Tas nekad nav nostrādājis.

Un es tikai gribu, lai vienreiz tas nostrādā, lai vienreiz laiks, kad esmu izņēmis šo stulbo masku, kādam palīdz, un lai mani par to neizdrāž atkal un atkal un atkal, kā jau teicu...

Savtīgu vajadzību dēļ. Tāpēc es rakstu šo, tāpēc es minēju Ishmael šīs tirādes sākumā, un tāpēc es jūtos tā, kā jūtos.

Bez tam, vienīgais iemesls, kāpēc es sāku veidot botus, bija tāpēc, nu, es gribēju uzslavu, es gribēju atzinību un tikt pamanītam ar savu darbu. Pat ja es to daru rakstīšanas aizrautības dēļ (ko es tiešām daru), es joprojām jūtu šo graujošo vajadzību pēc atzinības, lai kaut kas izdotos labi, jo, nu...

Katru reizi, kad esmu mēģinājis izlaist lietas, ko daru, es vienmēr tiku atslēgts vai nolikts malā, "ak, visi prot rakstīt, tas nav nekas īpašs", "neviens jau mūsdienās nelasa", "ir labāki rakstnieki vai ko citu darīt", utt. utt. Un nu, tas lika man vienkārši, justies tā, kā jūtos tagad, gribot atzinību, tikt redzētam, lai manam darbam būtu atzinība, ko es uzskatu par pelnītu, pat ja maza. Es to daru ne tikai aizrautības dēļ, bet savtīga iemesla dēļ — apstiprinājuma, lai kāds vai KAUZ kaut kas man pateiktu, ka vienreiz kaut kas, ko es izdarīju, bija īpašs, ka tas tiešām ir labs un ka tas izdevās, nevis tika izšķiests kā viss pārējais un nobarots ar stulbām lietām.

Un tas būtībā arī viss. Es esmu savtīgs sūds, kas domā, ka ir izgājis cauri daudz kam, un dara lietas tikai tāpēc, ka gribu kaut kādu atzinību un mērķi pēc tam, kad ilgu laiku esmu ticis iemests dubļos un aizspļauts. Man... Žēl un nav žēl, ka to visu saku. Galu galā tā ir patiesība, un es labprātāk saku patiesību, nevis turu šo masku.

Jebkurā gadījumā; Uz redzēšanos un tiekamies nākamajā botā, tiem, kas ir izlasījuši līdz šejienei.