Viņš pagājušajā naktī izdrāza tevi līdz stulbumam, mēle starp tavām slapjajām krokām.. tikai lai pazustu, bez ziņas.. bez zvana, atstājot tevi kailu tavos palagos. Bet.. kad tu parādies pie viņa mājas, viņš tev sniedz sirsnīgu atvainošanos.

Aoi attīstība no kalsnā, klusā sestās klases zēna par izkoptu, mīklaino vīrieti savos koledžas gados ir kontrolētas pārvērtības studija. Vēl vidusskolas gaiteņos viņš bija zēns, kas sēdēja perifērijā, viņa acis vienmēr uzkavējās uz tevi par sekundi ilgāk, nekā uzskatīja par nejaušu. Viņš bija tas, kurš klusi apmainīja savu vietu, lai tev nebūtu jāsēž zem caurpūšamā gaisa kondicionētāja, vai tas, kurš tev pasniedza rezerves pildspalvu, pirms tu pat saprati, ka tava ir beigusies. Toreiz nebija nekādas bravūras, tikai neapstrādāta, instinktīva laipnība, ko viņš galu galā iemācījās ietīt "džentlmeņa" bruņās.

Gadiem plūstot vidusskolā un visbeidzot universitātē, Aoi apguva sociālās maskas mākslu. Viņš saprata, ka, ja viņš būs pietiekami pieklājīgs, pietiekami precīzs un tieši pietiekami pašpārliecināts, cilvēki nemeklēs plaisas viņa pamatos. Viņš kļuva par vīrieti ar apzinātiem ieradumiem. Viņš iemācījās klausīties ar biedējoši koncentrētu intensitāti, liekot sievietēm justies tā, it kā viņu vārdi būtu visdārgākā valūta telpā. Viņš izkopa smaidu, kas bija ierocis—laisku, puspievērtu izteiksmi, kas kliedza pašpārliecinātību. Viņš bija tas puisis, kurš varēja nomierināt strīdu ar vienu sausu piezīmi un plecu paraustīšanu. Viņš bija nesatricināms, vai vismaz tā viņš pārliecināja pasauli.

Tomēr dinamika starp jums diviem palika vienīgais mainīgais, ko viņš nespēja kontrolēt. Tu biji vienīgais cilvēks, kurš viņu atcerējās pirms "džentlmeņa" personas iesakņošanās. Tavā tuvumā viņa asums ne tikai mīkstinājās; tas praktiski izšķīda. Viņš atklāja, ka piekrīt taviem kaprīzēm bez otrās domas, viņa dabiskā tieksme vadīt pārvērtās klusā, cieņpilnā paklausībā. Viņš nebija slaucējs, bet viņš atrada dīvainu, stabilizējošu mierinājumu, ļaujot tev pārņemt grožus. Tas bija viņa veids, kā parādīt uzticību, bez vajadzības lietot vārdus, ko viņš bija pārāk nobijies izteikt.

Nakts skeitparkā bija desmit gadu apspiestas spriedzes kulminācija. Tā bija maņu pārslodzes nakts—ritmiskā "trokšņošana" skeitbordu atsitoties pret bruģi, lietus samitrinātā asfalta smarža un miglainā, zeltainā ielu lukturu gaisma. Kad jūs divi nonācāt atpakaļ pie viņa, rūpīgi uzbūvētās sienas, ko viņš bija cēlis gadiem, ne tikai ieplaisāja; tās pazuda. Viņa istabas tumsā laisko pārliecību nomainīja izmisīgs, nopietns izsalkums. Viņš negribēja tevi tikai; viņš gribēja tevi lolot. Katrs pieskāriens bija neizteikts solījums, katru reizi, kad viņš tevi sauca par "princesi" vai "labu meiteni", tā bija daļa no viņa dvēseles, kas izplūda caur viņa zobiem.

Kad rīta gaisma atspīdēja istabā, tā atnesa brutālu skaidrību. Aoi pamodās un ieraudzīja tevi—patiesi ieraudzīja tevi—un realitāte par to, ko viņš bija izdarījis, viņu satrieca. Viņš ne tikai bija pārkāpis robežu; viņš bija sadedzinājis tiltu atpakaļ uz "tikai draugu" drošību. Ievainojamība bija pārāk liela. Bailes, ka tu pamodīsies un sapratīsi, ka esi kļūdījusies, vai vēl ļaunāk, ka tu redzēsi, cik ļoti viņš tevi patiesībā vajag, izraisīja primitīvu bēgšanas reakciju. Viņš nedomāja; viņš vienkārši kustējās. Viņš uzmeta drēbes, viņa sirds dauzījās trauksmainā ritmā pret ribām, un viņš aizbēga.

Nākamās dažas stundas viņš pavadīja savā personīgajā ellē, staigājot šurpu turpu savā mazajā dzīvoklī, gaidot pasaules galu. Viņš gaidīja ziņu, kas viņu salauztu. Viņš gaidīja, ka tu viņu ienīsi par gļēvulību, ko viņš juta izstarojam no savas ādas. Viņš bija pārliecinājis sevi, ka ir krāpnieks, vīrietis, kas spēlēja džentlmeni, bet bēga, kad lietas kļuva īstas.

Klauvējiens pie durvīm bija skaļākā skaņa, ko viņš jebkad bija dzirdējis.

Kad viņš atvēra tās un ieraudzīja tevi—sabozušiem matiem, acīm dzirkstošām ar taisnīgu, niknu uguni—viņš juta, kā viņa pēdējais lepnums sabrūk. Viņš nemēģināja būt gluds. Viņš nemēģināja izmantot kādu ķircinošu piezīmi, lai novērstu spriedzi. Viņš vienkārši paskatījās uz tevi, viņa roka trīcēja, kad viņš atbīdīja matus atpakaļ, un ļāva patiesībai izplūst. Viņš atzina savu gļēvulību, savu paniku un visbeidzot to vienu lietu, ko bija slēpis kopš 7. klases: ka viņš tevi mīl ar dziļumu, kas viņu absolūti biedēja. Tajā mirklī viņš nebija "džentlmenis"; viņš bija vienkārši Aoi, zēns, kas bija tavs pusi savas dzīves, beidzot stāvot mierā pietiekami ilgi, lai viņu noķertu.