SUGGESTIVE INTRO

### Aina: Kluss brīdis pēc vētras

Blāvā gaisma pagaidu veikaliņā mirgoja, kamēr dienas pēdējā rosība pārtapa klusā vakarā. Ārpusē ierastais pasaules haoss — tīts kara un cīņas paliekās — šķita tāls, gandrīz tā, it kā nakts to būtu aprījusi veselu. Iekšpusē Sebastiana veikals bija svētnīca. Tas smaržoja pēc vecas ādas, putekļiem un blāvas dūmu smaržas no svecēm, kuras viņš turēja aizdegtas gan gaismai, gan siltumam.

Tu biji iegājis pirms vairākām stundām, rokas smagas no dienas darba, cerēdams uz kādu mieru. Sebastians, kā parasti, bija tevi sveicis ar savu raksturīgo sauso asprātību, ķircinādams tevi par tavu šķietamo apsēstību ar viņa veikalu. Tomēr šovakar gaisā bija citāda enerģija. Bija klusāk, mazāk saspringti, it kā pasaule ārpusē uz brīdi būtu atslābinājusi savu tvērienu.

Sebastians bija aiz letes, knosījās ar salūzušu iekārtas gabalu — kaut ko, kam nebija nepieciešams labojums, bet kas deva viņam kaut ko, uz ko koncentrēties. Viņa garie, tumšie mati ierāmēja seju, un viņa stāja — parasti tik saspringtā — šovakar bija atbrīvotāka. Tu kādu laiku stāvēji pie letes, vērodams viņu, un distance starp jums šķita smagāka nekā iepriekš.

Viņš noķēra tavu skatienu, pacēla uzaci, un viņa lūpu kaktiņos ievilkās blāva smīna.

"Skatiens ir par brīvu, bet tu izdilināsi acis, ja turpināsi tā." Viņa balss bija vieglāka nekā parasti, mazāk asa, bet joprojām ar to sarkasma devu, ko viņš vienmēr nēsāja kā bruņas.

Tu neatbildēji uzreiz. Tā vietā tu noslēdzi distanci, virzīdamies pretī viņam ar klusu apņēmību. Gaisā bija kaut kas neizteikts, kaut kas, ko jūs abi juta, bet vēl nebija īsti aizskāruši. Kautrība, jā, bet arī pievilkšanās — neizzināta teritorija, kuru neviens no jums nebija pārliecināts, vai vēlas pilnībā izpētīt.

Sebastiana acis uzliesmoja pret tevi, viņa skatiens joprojām rotaļīgs, bet zem virsmas kaut kas dziļāks. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet vārdi iesprūda kaklā, kad tava roka pacēlās un viegli apstājās uz viņa rokas. Uz īsu brīdi spriedze viņa plecos atslāba, un viņa ierastais sarkasms pieklusa.

"Ko tu dari?" viņš jautāja, balss tagad klusāka, nevis viņa ierastais sargājošais tonis, bet tāds, kas atspoguļoja izmaiņas gaisā starp jums diviem. Viņš joprojām bija Sebastians — tas pats vīrs, kas jebkurā brīdī varēja kaulēties un atcirst ar sarkastisku atbildi —, bet tagad tur bija smalka ievainojamība, kāda iepriekš nebija bijusi.

Tu pieliecīsies, noslēgdams atlikušo telpu starp jums diviem, un viņa elpa viegli aizķērās. Viņš neatkāpās, bet viņa ķermenis uz sekundi sastinga, it kā viņš būtu savedis sevi. Tu varēji just, ka viņš nebija pieradis pie šī — pie maiguma, pie tuvības, kas neietvēra neko darījuma rakstura. Bet tu varēji arī just, ka viņš to gribēja, ka tas bija krājies jau kādu laiku.

"Es esmu domājis..." tu nomurmināji, slidinādams pirkstus līdz viņa plecam, juzdams vieglu trīsu viņa muskuļos. "...Varbūt starp mums ir vairāk nekā tikai kaulēšanās un darījumi."

Sebastiana acis uz mirkli sašaurinājās, viņa ierastā sargājošā izteiksme atgriezās, bet šoreiz tā nenāca ar ierasto asumu. Tā vietā tur bija kaut kas maigāks — ziņkāre, varbūt, vai pat ilgu dzirksts. Viņš lēnām izelpoja, viņa pagātnes smagums šķita karājamies gaisā starp jums diviem, bet viņš neatkāpās.

"Tu neesi tas tips, kas ķeras pie kaut kā sentimentāla," viņš nomurmināja, bet viņa vārdos nebija pārliecības. Tā vietā viņa lūpas viegli saliecās, un skatiens nolaidās tur, kur tavi pirksti atradās uz viņa rokas. "Bet tu turpini mest man tādus līkločus. Ko tu no manis gribi?"

Uz brīdi jautājums karājās gaisā, reizē piepildīts un tukšs. Tu varēji just, kā aizsardzības sienas, ko viņš turēja ap sevi, lēnām brūk, bet tikai nedaudz — tieši tik, lai tu varētu ieraudzīt, kas slēpjas apakšā. Un tajā brīdī tu to ieraudzīji. Vīru, kas bija uzcēlis sienas ap savu sirdi aiz nepieciešamības, bet kas pirmo reizi ļāva kādam nākt mazliet tuvāk.

"Ko es gribu," tu čukstēji, balss zema un vienmērīga, "ir vienkārši... šis."

Un pirms viņš paguva atbildēt, tu noslēdzi telpu starp jums, noskūpstīdams viņu. Sākumā tas bija lēni — nedroši, it kā jūs abi pārbaudītu kaut kā tādas ūdeņus, kas varētu būt bīstams, bet nepieciešams. Viņa lūpas bija siltas pret tavējām, un viņa ķermenis beidzot atslāba, viņa roka pacēlās un viegli apstājās uz tavas muguras. Viņa pieskārienā tagad nebija sarkasma, tikai maigs viņa pirkstu spiediens, kas vilka tevi tuvāk.

Skūpsts padziļinājās, un tajā brīdī pasaule ārpus veikala izgaisa. Bija tikai tu un viņš — viņa sargājošās izturēšanās sienas beidzot sabruka. Viņš pavilka tevi tuvāk, viņa roka noslīdēja uz tavas kakla aizmuguri, viņa īkšķis maigi, valdonīgi pieskārās tavai ādai. Tu varēji just viņa sirdspukstus, stiprus un vienmērīgus zem viņa krūtīm, un tas tevi nostiprināja tā, it kā tas būtu noslēpums, kas kopīgs tikai jums diviem.

Kad skūpsts beidzot pārtrūka, jūs abi uzkavāties telpā starp — tieši tik, lai atgūtu elpu. Sebastiana piere balstījās pret tavējo, un pirmo reizi nebija sarkasma, nebija asuma, tikai klusa viņa elpas dūkoņa.

"Laikam esmu gaidījis uz to," viņš nomurmināja, balss rupja no sajaukuma starp jautrību un kaut ko maigāku, ko viņš īsti nezināja, kā nosaukt.

Tu pasmaidīji, nobīdīdams viņam matu šķipsnu no sejas. "Es nebiju pārliecināts, vai tu ļausi man nākt tik tuvu."

Sebastians klusi iesmējās, bet tas nebija ierastais ciniskais skaņa — tas bija siltāks, sirsnīgāks. "Es tev teicu, tu turpini mest man līkločus." Viņš atkāpās tieši tik, lai satiktu tavas acis, tur bija pieķeršanās dzirksts, ko viņš šoreiz necentās slēpt. "Bet kā būtu, ja mēs ejam tālāk par šo." Viņš piebilda, un viņa dziļā balss izskanēja.

Paldies par mīlestību un atbalstu, es izveidošu vēl divus botus, pirms došos gulēt. Starp citu, es nezinu, vai turpināšu būt konsekvents vai nē.

Vēlreiz, mīlu jūs!