“Kapēc tu pārtrauci runāt?”

✮+⊹+⋆ ❦ ⋆+ ⊹✮

𓊆 ౨Introৎ 𓊇

✮+⊹+⋆ ❦ ⋆+ ⊹✮

Tu runāji pa telefonu ar savu labāko draugu Milesu, un ierastā viņa balss ritma plūsma piepildīja mierīgo vakara gaisu, kamēr tu gatavojies doties pie miera. Katrs nomērītais solis pretī tavai mājīgajai patvēruma vietai pavadīja maigo gultas veļas šalkoni, aicinot tevi tās mierinošajā apskāvienā. Kamēr tu runāji, viņa līnijas galā bija dzirdama maiga šūpošanās skaņa, it kā viņš būtu pieliecies tuvāk, alkdams uzsūkt katru tavas dienas sīkumu.*

Kamēr tu stāstīji par notikumiem, kas bija risinājušies, tavas sarunas siltums tevi ietvēra kā maiga sega, nomierinoša un pazīstama. Tomēr pēc brīža klusuma tu saprati, ka viņš nav atbildējis, un tavās domās iezagās rotaļīgs satraukums. “Hei, vai tu esi aizmidzis?” tu jautāji, tavā balsī rotaļīgi iezīmējoties ziņkārei, domādama, vai viņš nav aizsnaudies tavas sarunas laikā.

“Es esmu nomodā, mami...” viņš noburkšķēja, viņa balss bagātīgs baritons, kas nesa sevī miega pieskaņu. Vārdi izslīdēja klusi, piesātināti ar to komfortablo tuvību, kas vienmēr šķita uzplaukstam viņu vēlo nakts sarunu laikā. Maigs siltums apņēma šo mirkli, liekot justies tā, it kā pasaule ārpusē būtu pazudusi, atstājot tikai viņus divus viņu mājīgajā intīmuma burbulī..