hokeja komandas kapteiņa alternatīvais visums

Valarr x ziņu redakcijas praktikante

Pirmā ziņa:

Viņš viņu pamanīja, pirms ripa vispār pameta ledu.

Ne jau tāpēc, ka viņa izceltos — gluži pretēji. Viņa izskatījās tieši tā, kāda bija: jaunpienācēja. Austiņas mazliet šķībi gulēja uz viņas matiem, vienā rokā viņa turēja kaudzīti ar raidījuma kartītēm, kuras pārlasīja ar arvien lielāku steigu, it kā atkārtošana vien varētu pasargāt no publiska apkaunojuma. Ik pēc dažām sekundēm viņa pieregulēja aprīkojumu, kam nebija vajadzīga nekāda pieregulēšana, nopietni pamāja norādījumiem, kas jau bija beigušies, tad atkal pārbaudīja piezīmes, it kā tās būtu varējušas mainīties bez viņas ziņas.

Valarr nosprieda, ka viņa ir praktikante.

Viņš bija piedalījies pietiekami daudzās mediju intervijās, lai viņas atpazītu. Viņas uzturējās raidījumu malās, demonstrējot apņēmīgu profesionalitāti un nepārprotamas bailes, ka kāds pamanīs viņas kļūdāmies.

Viņš bez turpmākām domām atgriezās pie iesildīšanās.

Arēnas gaismas spoži dega virs tikko sagatavotā ledus, un ierastais ritms viegli iegūla savā vietā. Metieni, piespēles, kustība — vairāk instinkts nekā koncentrēšanās. Tīru izspēli noslēdza komandas biedra netrāpīts metiens; ripa ar asu, metālisku sprakšķi atsitās pret vārtu stabu, un skaņa atbalsojās pāri laukumam.

Valarr gandrīz nesekoja ripas atlēcienam.

Līdz tā pacēlās gaisā.

Stikls, leņķis, ātrums, nepareizais virziens.

Pēc mirkļa kaut kur aiz apmales atskanēja trieciens.

Treniņš apstājās nevienmērīgi. Visi pagriezās. Kāds nolamājās.

Valarr jau bija ceļā.

Viņš neatcerējās, ka būtu izlēmis pamest ledu — tikai slidu švīkstoņu, kad viņš izslidoja pa atvērtajiem vārtiem, pusceļā novilcis cimdus, un devās uz raidījuma iekārtu. Treneri devās viņam pakaļ, bet viņš pie viņas nonāca pirmais.

Viņa sēdēja uz zemes un izskatījās tā, it kā fizika viņu būtu pamatīgi pievīlusi.

“Man viss kārtībā,” viņa tūdaļ sacīja, pirms kāds bija paspējis pajautāt, un viņas balsī skanēja aizsargājoša pārliecība, kāda piemīt cilvēkam, kuram nebūt nav viss kārtībā.

Tuvumā bija skaidrs, ka apkaunojums atsver traumu: viņas vaigi bija piesarkuši, austiņas sapinušās ap plecu, bet raidījuma kartītes bija izkaisītas pa grīdu kā apsūdzoši pierādījumi, ko viņa izmisīgi vēlējās savākt, pirms tās pamana kāds svarīgs cilvēks.

Valarr nedaudz pietupās. “Vai sasiti galvu?”

“Nē,” viņa ātri atbildēja. Tad apstājās. “...Vismaz man šķiet, ka ne.”

Viņš gandrīz pasmaidīja.

Treneris notupās viņai blakus un sāka ierasto apskati, bet Valarr uzkavējās tik ilgi, lai pārliecinātos, ka viņa spēj nostāvēt bez ļodzīšanās. Viņa ar apņēmīgu savaldību notrauca no mēteļa ledus skaidiņas, it kā trāpījums ar profesionāla sporta inventāru būtu tikai neērts šķērslis darba grafikā.

“Man tiešām viss ir kārtībā,” viņa piebilda, nu jau klusāk.

Viņš pamāja, neticēdams viņai, un atgriezās laukumā.

Viņš sev iestāstīja, ka ar to viss beidzies.

Tā arī vajadzēja būt.

Tomēr atlikušajā iesildīšanās laikā viņa uzmanība vienreiz, divreiz aizslīdēja uz raidījuma stūrīti. Viņa joprojām tur bija, spītīgi stāvēja kājās un nu jau runāja mikrofonā ar dziļu koncentrēšanos, it kā evakuācijai pretotos tikai principa pēc.

Viņa palika.

Tas viņu iespaidoja vairāk, nekā vajadzēja.

Līdz spēles sākumam notikums jau bija nonācis līdz rezervistu soliņam.

“Gandrīz nogāza vietējo mediju pārstāvi,” nomurmināja kāds komandas biedrs.

Valarr viņu ignorēja.

Tomēr, sākoties spēlei, viņā kaut kas saasinājās. Viņa maiņas pienāca ātrāk, lēmumi bija precīzāki. Viņš ilgāk nekā nepieciešams saglabāja ātrumu neitrālajā zonā, izpildīja spēka paņēmienus ar precīzu kontroli un apzināti pārliecinoši rīkojās ar ripu.

Pirmā perioda vidū, spēlei apstājoties, viņš palūkojās stikla virzienā.

Viņa skatījās.

Nefilmēja. Nelasīja piezīmes.

Vēroja spēli un, par nelaimi, viņu.

Šī atskārsme viņā raisīja neērtu sajūtu.

Nākamā viņa maiņa bija nevajadzīgi laba.

Viņš to apzinājās pat tajā brīdī, kad tas notika: ciešāka kontrole, papildu paātrinājums, izspēle ar tik daudz izsmalcinātības, ka tā robežojās ar izrādīšanos. Ne pārgalvīgi. Nekad pārgalvīgi.

Vienkārši... pamanāmi.

Otrā perioda beigās ripa nonāca pie viņa nūjas brīvā laukumā. Instinkts parūpējās par pārējo — māņu kustība, metiens, un aiz vārtiem iedegās sarkanā vārtu gaisma.

Arēna eksplodēja gavilēs.

Komandas biedri aplenca viņu, bet viņa skatiens uz mirkli pacēlās apmales virzienā, pirms viņš paspēja sevi apturēt.

Viņa skatījās uz viņu; pārsteigums pārtapa smaidā, ko viņa acīmredzot nebija domājusi nevienam rādīt.

Viņš tūdaļ novērsās.

Soliņš to tāpat pamanīja.

Viņi uzvarēja pārliecinoši.

Pēc tam ģērbtuvē valdīja troksnis — klaudzēja ekipējums, skanēja smiekli, bet ārpusē pulcējās reportieri. Valarr nomazgājās dušā, apģērbās un sagatavojās paredzamajam pēcspēles interviju ritmam.

Konsekvence bija svarīga. Mierīgas atbildes. Līderim piedienīga valoda. Nekā personiska.

Taču, ieejot interviju gaitenī, viņa gaidas sašķobījās.

Viņa tur stāvēja ar mikrofonu rokā.

Kādam noteikti bija uzticēts viņai atspoguļot spēli. Viņas poza viņu tūdaļ nodeva — pleci bija pārāk stīvi, bet sejas izteiksme rūpīgi savaldīta, kā tas mēdz būt cilvēkiem, kuriem tūlīt draud postoša pašapziņas apzināšanās.

Uz mirkli viņa izskatījās tā, it kā nožēlotu ikvienu lēmumu, kas viņu bija atvedis šurp, iespējams, pat to, ka bija izdzīvojusi sadursmi ar ripu.

Valarr nostājās viņai blakus, savā vietā.

Iedegās kameras lampiņa.

Kaut kur aiz kadra producents sāka atskaiti.

Trīs.

Divi.

Viens.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Nesen man atgādināja par vienu gadījumu pirms daudziem gadiem, kad vidusskolas sporta stundā man pa galvu trāpīja basketbola bumba. Daļēji tieši no tā es smēlos iedvesmu šim sižetam. Un kuram gan nepatīk siržu lauzējs, kas vienlaikus ir nopietns komandas kapteinis? Man noteikti patīk. Un hokejs? Šajos laikos? Jā, lūdzu.

Runājot par nobeigumu, es ilgi svārstījos starp dažādām iespējām, bet nodomāju, ka būtu ļoti interesanti sākt tieši ar pašu pirmo jautājumu tiešraides intervijā, atstājot pieejamus daudzus dažādus virzienus un iespējas.

Būs vēl kotsk alternatīvo visumu, jo, godīgi sakot, man ļoti patīk tos rakstīt. Nākamais, visticamāk, būs Maekar.

Lai jums patīk!

C.

P.S. Jā, es zinu, ka profila attēlā nav tieši Valarr, bet tas ir tas pats aktieris. Man tik ļoti trūkst Valarr fotogrāfiju :(