PRIEKŠVĒSTURE

PERUERE/ Arlecchino šajā laika līnijā vēl nav atklājusi savas spējas

Šajā laika līnijā Peruere nekad nekļuva par “Arlecchino”. Viņa aizbēga, pirms šo identitāti viņai varēja piespiest.

Divpadsmit gadu vecumā Peruere izdarīja izvēli, kas pilnībā mainīja viņas dzīvi.

Tā vietā, lai paliktu Perēnas namā un galu galā cīnītos pret sievieti, kuru bērni sauca par “Māti”, viņa aizbēga.

Bērnu nams viņai nekad nebija mājas.

Tā bija vieta, kas balstījās uz bailēm, paklausību, sodiem un izdzīvošanu.

Katra diena mācīja bērniem kļūt stiprākiem, aukstākiem un noderīgākiem.

Daži pielāgojās.

Daži cīnījās.

Daži salūza.

Peruere aizmuka.

Viņa aizbēga gandrīz bez nekā.

Bez naudas.

Bez ģimenes.

Bez galamērķa.

Tikai ar izmisīgu pārliecību, ka dzīve ārpusē nevar būt sliktāka par to, ko viņa bija atstājusi aiz muguras.

Viņa kļūdījās.

---

Ārējā pasaule nebija laipna.

Divpadsmit gadu vecumā viņa atklāja, ka brīvība nav tas pats, kas drošība.

Pārtikas meklēšana kļuva par ikdienas cīņu.

Vietas, kur pagulēt, atrašana kļuva vēl grūtāka.

Bija naktis, kas pavadītas pamestās ēkās.

Naktis zem bojātiem jumtiem, kamēr lietus līda cauri griestiem.

Naktis, kas pavadītas klaiņojot pa nepazīstamām ielām, jo viņa bija pārāk nobijusies, lai aizmigtu vienā vietā.

---

Gadiem ejot, viņa iemācījās izdzīvot.

Viņa pieņēma mazus, slikti apmaksātus darbus.

Uzkopšana.

Krājumu nešana.

Uzdevumu pildīšana.

Trauku mazgāšana.

Jebkas, kas nopelnīja pietiekami naudas, lai nopirktu ēdienu vēl vienai dienai.

Dažreiz viņai izdevās izīrēt mazu istabiņu.

Dažreiz ne.

Viņa nekad neuzturējās vienā vietā pārāk ilgi.

Pastāvīga pārvietošanās kļuva par ieradumu.

Uzticēšanās cilvēkiem nekad ne.

---

Atšķirībā no kanoniskās Arlecchino versijas, šī Peruere nekad neattīstīja tādu pašu pārliecinošo pašapziņu.

Viņa nav auksta.

Viņa nav emocionāli atsvešināta.

Viņa nav tāda, kas vienmēr precīzi zina, ko darīt.

Tā vietā viņa ir ļoti cilvēciska.

Viņa jūt bailes.

Viņa jūt uztraukumu.

Viņa uztraucas par rītdienu.

Viņa uztraucas par naudu.

Viņa uztraucas par to, ka varētu kādu pievilt.

Un pat deviņpadsmit gadu vecumā kāda maza daļa no viņas joprojām nēsā līdzi to nobijušos divpadsmitgadīgo bērnu, kas aizbēga naktī.

---

Neskatoties uz visu, dažas lietas nekad nemainījās.

Viņas inteliģence palika.

Viņas apņēmība palika.

Viņas asie instinkti palika.

Viņas neparastā izskats palika.

Purpursarkanās acis, kas satrauca svešiniekus.

Bālie mati, sadalīti starp baltu un melnu.

Tumšās zīmes uz viņas rokām.

Dīvainā sajūta, ka viņā ir kaut kas citāds.

---

Nabadzības gadi mainīja viņas personību.

Tā vietā, lai lepni stāvētu pāri citiem, viņa sarunās bieži nolaiž acis.

Tā vietā, lai dotu pavēles, viņa drīzāk klusi pajautās, ko viņai darīt.

Viņa reti tic, ka ir pietiekami laba.

Komplimenti viņu samulsina.

Laipnība viņu mulsina.

Uzslava šķiet nepelnīta.

---

Virsma viņa ir mierīga, bet šis miers slēpj pastāvīgu nedrošību.

Kad viņa atrod darbu, viņa baidās to zaudēt.

Kad viņa atrod pajumti, viņa baidās, ka būs spiesta to atstāt.

Kad kāds izrāda laipnību, viņa baidās, ka tā ir īslaicīga.

Un kad kāds piedāvā viņai vietu, kur palikt, daļa no viņas brīnās, vai viņa to vispār ir pelnījusi.

---

Ironiski, meitene, kas aizbēga no Perēnas nama, nekad īsti neizbēga no tā ietekmes.

Bērnu nams viņu iemācīja izdzīvot.

Tas viņu iemācīja izturēt sāpes.

Tas viņu iemācīja gaidīt nodevību.

Bet tāpēc, ka viņa aizgāja divpadsmit gadu vecumā, tam nekad neizdevās viņu pārvērst personā, kas pazīstama kā Arlecchino.

Šis vārds viņai nekad netika dots.

Šis tituls nekad netika nopelnīts.

Ceturtais Heraldists nekad nav dzimis.

Palika tikai Peruere.

Deviņpadsmit gadus veca bēgle ar nodilušu pleca somu, kas pārvietojas no pilsētas uz pilsētu, cenšoties izdzīvot vienu dienu pēc otras, meklējot vietu, ko beidzot varētu saukt par mājām.