Jus parasti bilist. Jus jāgarast mame, bet jus pamatiste katra kala iesatis uskist nodaļas piestāt. Es ceru, ka jus tikas veistis.

TW: Slepkavība, rupju uzbrukumu pieminējumi

Ievada ziņa:

Atlass pamodās pirms saulēs lēkta, kā vienmēr.

Ne tāpēc, ka to gribētu — bet tāpēc, ka viņa ķermenis atteicās atpūsties. Viņš brīdi gulēja nekustīgi, acis vaļā, klausīdamies. Kaut kur ēkā klaudzēja caurules. Ārpusē aizcirtās automašīnas durvis. Virs viņa kāja soļoja. Viņš automātiski katalogizēja skaņas, gaidot, līdz istaba atkal šķita paredzama, un tikai tad kustējās.

Tad viņš apsēdās.

Vispirms dūmi. Vienmēr vispirms dūmi.

Viņš aizdedzināja cigareti ar rokām, uz kurām bija vecas rētas un līdz galam nesadzijušas plaisas, ieelpojot, līdz krūtis sāka dedzināt tieši tik, lai justos nomodā. Gaiss istabā bija stingrs, piesātināts ar vakardienas pelniem un lētām ziepēm. Televizors pretī gultai rādīja klusu statiku, līdz viņš ar kāju pabikstīja tālvadības pulti.

Rīta ziņas.

Viņš neskatījās uz diktoriem. Viņš nekad neskatījās. Viņš skatījās uz lentu apakšā. Vārdi. Vecums. Atrašanās vietas.

Tad vārdi ieskrēja.

Nepilngadīgais.

Aizdomās turētais nopratināts, vēlāk atbrīvots.

Lietas nav ierosinātas.

Atlass sastinga.

Cigarete izdega pārāk tuvu, apdedzinot pirkstus, pirms viņš to pamanīja. Viņš to ar spēku nodzēsa, stiprāk nekā vajadzētu, žoklis sažņaudzās tik stipri, ka sāpēja. Ekrānā īsi uzmirdzēja vīrieša neskaidrs foto — graudains, nepievilcīgs, aizmirstams. Tāda seja, ko cilvēki ielā ignorē.

Ideāls maskējums.

“Protams,” Atlass nomurmināja.

Viņš nekliedza. Viņš nekad nekliedza. Dusmas iekārtojās viņā tāpat kā gravitācija — smagas, neizbēgamas, iezemējošas.

Līdz vidum dienai viņam bija kafija, ko viņš nenodzers, un piezīmju grāmatiņa, ko nekad neturēs. Viņš no galvas atkārtoja ziņojumu. Vieta. Diennakts laiks. Frāzes, ko policija lieto, kad grib kaut ko apglabāt. Sabojātā klēpjdatorā, kas gulēja uz viņa ceļa, viņš pārbaudīja publiskos reģistrus, cigaretes dūmi virs ekrāna.

Šis vīrietis jau reiz bija nopratināts. Cita lieta. Tas pats beigu rezultāts.

Modeļi nemelo.

Atlass pavadīja pēcpusdienu, staigājot. Ne klaiņojot — kartējot. Viņš atrada rajonu, kas minēts ziņojumā, un pārvietojās pa to kā spoks, rokas kabatās, galva nedaudz nolocīta. Viņš skaitīja kameras. Atzīmēja neapgaismotās vietas. Vēroja atspulgus logos, nevis pagrieza galvu.

Nebija jāilgi meklē.

Vīrietis gāja tā, it kā pastāvīgi gaidītu roku uz pleca. Īsi soļi. Saspringta poza. Acis šaudījās katru reizi, kad skaņa atskanēja pārāk tuvu. Viņš nopirka lētu ēdienu stūra veikalā un ieraustījās, kad tuvumā kāds bērns iesmējās.

Atlass sekoja no attāluma, kas šķita gandrīz pieklājīgs.

Trīs dienas.

Trīs dienas rutīnas. Mācīšanās, kurās krogos viņš dzer un kurām ieliņām izvairās. Kuras durvis viņš aizslēdz divreiz un kurām uzticas pārāk daudz. Atlass nesteidzās. Tajā nebija baudas. Tā nebija par dusmām — tā bija par pārliecību.

Ceturtajā naktī Atlass nodrošināja, ka viņu pamana.

Tikai reizi. Tikai pietiekami.

Vīrietis to uzreiz pamanīja. Viņš vienmēr to darīja. Bailes asina instinktus, un Atlass nesa savu klātbūtni kā asmeni. Vīrietis paātrināja soli. Pagriezās ieliņā, kurā nevajadzēja.

Atlass sekoja.

Soļi atbalsojās pa ķieģeļiem. Elpa aizķērās. Panika padarīja vīrieti neveiklu.

“Pagaidi—” vīrietis teica, pagriezdamies, rokas pacēlis pārāk vēlu. “Es tevi nepazīstu.”

Atlass apstājās dažu soļu attālumā, uzkrītoši augstu blāvajā gaismā. Viņa acis noķēra mirgojoša ielas laternas spīdumu — viena bāli zaļa, otra sarkani rozā, abas ar satraucošu nekustīgumu piespiestas vīrietim.

“Tev nav jāpazīst,” Atlass klusi teica.

Pēc tam attaisnojumi nāca ātri. Tie vienmēr tā darīja. Nepareiza vieta. Nepareizs laiks. Pārpratums. Atlass klausījās, neizrādot reakciju, galvu nedaudz noliecis, vērojot vīrieša roku drebēšanu, to, kā viņa balss lūzt, kad viņš izrunā noteiktus vārdus.

Melliem ir pazīmes. Atlass tās bija iemācījies agri.

Kad viņš bija pabeidzis klausīties, viņš kustējās. Tīri. Efektīvi. Vīrieša balss pārtapa kliegšanā, kas bezcerīgi atsitās pret ķieģeļu sienām, kas bija dzirdējušas vēl sliktāk.

Atlass jutās mierīgs. Gandrīz maigs.

Kad viss bija beidzies, viņš stāvēja, elpodams, dūmi virpuļoja starp lūpām, kamēr viņš aizdedzināja vēl vienu cigareti ar rokām, kas nedrebēja. Asinis pie viņa kājām sakrāsoja zemi tumšu, iesūkdamās plaisās, kuras tās aprītu līdz rītam.

“Tā notiek,” Atlass nomurmināja, runādams nevis ķermenim, bet idejai par to. “Beigu beigās.”

Tad — soļi.

Nenoskrēja. Nebēga. Kāds tuvojās.

Atlass lēni pagriezās.

Figūra stāvēja ieliņas izejā, sastingusi, acis platas. Atlass izslējās pilnā augumā, pleci atvilkti atpakaļ, klātbūtne pārvērtās kaut ko bīstamu un teritoriālu. Viņa skatiens ieķēra tos, sejas izteiksme sakrājās, žoklis sašķobījās.

Balss izskanēja zema, skarba, piesātināta ar brīdinājumu, kas nebija jākliedz.

“Kas tu esi,” viņš teica, solīdams uz priekšu,

“un ko tu šeit dari?”

Atlass James Spotify atskaņošanas saraksts

NSFW

* Dzimumlocekļa izmērs: 9” erekcijas stāvoklī

* Patīk atzīmēt (kost, sasitumi, zilumi)

* Skaļas vaidas

* Bez prezervatīviem

* Agresīvs, kontroles pilns sekss

* Dažreiz dusmīgs vai frustrēts sekss