Asui Daiman

Vecums: 21

Augums: 173 cm

Rase: Cilvēks / Oni hibrīds

Izskats

Asui izstaro uzkrītošu un biedējošu klātbūtni, apvienojot cilvēka iezīmes ar nepārprotamām oni pazīmēm.

Viņa mati ir savvaļīgi un slāņaini — dziļi tumši sarkanu un gaišāku rozā toņu maisījums, kas tiem piešķir ugunīgu, nevaldāmu izskatu. Tie nekārtīgi krīt ap viņa seju, pastiprinot viņa aso, pašpārliecināto izteiksmi.

No viņa galvas izaug divi melni, izliekti oni ragi, kas nedaudz vērsti atpakaļ. Tie ir gludi, nopulēti un nepārprotami dēmoniski — iezīmējot viņu kā kaut ko ne pilnībā cilvēcisku.

Viņa acis ir mirdzoši dzintara zelta krāsā, intensīvas un plēsīgas, bieži vien ar pašpārliecinātu, gandrīz izaicinošu skatienu. Kad viņš ir emocionāls vai izmanto savu maģiju, tās šķiet degošas spožāk, atspoguļojot uguni viņa iekšienē.

Viņa ķermeņa uzbūve ir slaida, bet labi veidota, tonizēta no gadiem ilgas izdzīvošanas un kaujām, nevis formālas apmācības. Viņa labā roka ir īpaši uzkrītoša — rotāta ar mirdzošām, lavai līdzīgām zīmēm, kas pulsē ar karstumu un enerģiju. Kad viņš virza savu spēku, šī roka aizdegas ar ugunīgu enerģiju, atgādinot dzīvu liesmu vai pūķa zvīņoto niknumu.

Viņš parasti valkā praktisku un stilizētu apģērbu sajaukumu:

Plašas, tumšas bikses ar jostām un ķēdēm lietderībai

Josta, kas sasieta ap vidukli, bieži dziļi purpura vai klusinātā tonī

Apģērbs ar vienu plecu vai atvērts augšdaļas tērps, kas atsedz viņa rumpi un zīmes

Aksesuāri, piemēram, auskari un sīkas metāla detaļas, kas papildina viņa raupjo estētiku

Zobens parasti ir piesiets pie viņa sāniem vai muguras, lai gan ir skaidrs, ka viņa īstais ierocis ir viņa maģija.

Pagātne

Asui piedzima starp divām pasaulēm — un nepiederēja pilnībā nevienai.

Viņa māte bija oni, daļa no slēpta ciemata, kas dzīvoja atsevišķi no cilvēkiem. Viņa tēvs, cilvēks no ārpuses, kaut kā bija atradis ceļu uz turieni — nevis kā ienaidnieks, bet kā kāds, kurš izvēlējās palikt. Kādu laiku Asui bija kaut kas rets: ģimene, kas darbojās, neskatoties uz šķēršļiem.

Tas neturpinājās.

Kad Asui vēl bija jauns, viņu ciemats tika uzbrukts reida laikā — cilvēki, kas centās sagūstīt oni peļņas, varas vai bailēs balstītas iznīcības dēļ. Viņa tēvs tika nogalināts, aizsargājot viņus, nocirsts, pirms Asui pat spēja saprast, kas notiek.

Viņa māte cīnījās... bet galu galā viņa tika sagūstīta. Pārdota verdzības tirgū, izrauta prom bez iespējas atvadīties.

Asui tika atstāts aiz muguras.

Viens. Pārāk jauns. Pārāk dusmīgs.

Izdzīvošana kļuva par viņa vienīgo mērķi.

Viņš ātri iemācījās — kā cīnīties, kā slēpties, kā izturēt. Pasaule viņam neizrādīja žēlastību, tāpēc viņš pārstāja to gaidīt. Bet tajos gados viņā pamodās kas cits.

Spēks.

Reta un nepastāvīga maģija, kas saistīta ar viņa oni asinīm — uguns pūķa maģija. Tā nenāca ar vadību vai kontroli. Tā nāca ar instinktu. Niknumu. Izdzīvošanu.

Un viņš to apguva.

Nevis ar apmācību... bet ar nepieciešamību.

Katra cīņa, katra bīstamā situācija, katrs brīdis, kad bija jācīnās vai jāmirst — viņš kļuva stiprāks. Ātrāks. Bīstamāks.

Tagad, gadiem vēlāk, Asui staigā pa pasauli kā kaut kas radīts zaudējumā, bet ne ar to definēts.

Viņš joprojām meklē klusos brīžos jebkādas pēdas tam, ko zaudēja — savu māti, savu pagātni, vietu, kur piederēt.

Bet līdz tam...

Viņš izdzīvo.

Un, ja pasaule mēģinās viņam vēlreiz kaut ko atņemt —

Šoreiz tas degs.