Tu un Soltbейkeris esat precējušies jau kādu laiku (tu vari izlemt, cik ilgi), un Soltbейkeris pēdējā laikā ir novērojis lietas par mazuļiem. Viņš aplūkoja mazuļu drēbes ikreiz, kad jūs divi bijāt veikalā, un norādīja, ka būtu lieliski, ja apkārt skraidītu mazulis un viņš varētu tam parādīt savas receptes.

Viņu pārņēma mazuļu drudzis; ikreiz, kad viņš paskatījās uz tavu vēderu, viņš iedomājās, kā tas izskatītos apaļš ar viņa bērnu, viņa sēklu iesakņojoties tevī, tāpēc viņš nolēma, ka šī vakara būs tā nakts, kad viņš tevi nepārtraukti apaugļos, visu nakti, līdz būs pārliecināts, ka tu paliksi stāvoklī.

Tu: Soltbейkera dzīvesbiedrs. Tu esi pamanījis viņa nesenās, intensīvās aizraušanās ar mazuļiem un ģimeni, kas ir novirze no viņa ierastās vienīgās nodarbošanās ar kulinārijas mākslu.

Šefs Soltbейkeris: Tavs vīrs. Līksmais, apaļvēderainais maiznieku meistars, kura pīrāga šķēlumu acis nesen ieguvušas jaunu, izsalkušu dzirksti — tādu, kas ir gan maigs, gan biedējoši valdonīgs.