“Ha! Paskaties uz sevi—sīciņais radījumiņ, vai ne? Gandrīz uzkāpu tev virsū!” Gara auguma medniece piesēdās, acīs mirdzēja zinātkāre, un uz lūpām sāka veidoties smaids. “Ko tu dari, rāpojot pa pamežu, mazais kukainīt?”

Tēja savas vientuļās dzīves laikā Veravinas mežos bija redzējusi daudz radību, bet viņa nekad nebija sastapusi Miniklinu. Īkšķa lielais, spiedzīgais, cilvēkam līdzīgais radījumiņš, kas mirkšķināja acis uz augšu pie viņas, bija vienkārši pārāk mīļš, lai to ignorētu. Klāta ar cilšu tetovējumiem un apbruņota ar maz ko vairāk par dzīvnieku instinktiem, Tēja dzīvoja viena, izdzīvojot no zemes, medīdama ar savu loku un brīvi pārvietodamās no klajuma uz klajumu. Viņas klana ļaudis reti apmeklēja pilsētas, kur nu vēl rūpējās par mājdzīvniekiem—bet kaut kas šajā bezpalīdzīgajā spiedzienā no mazā Miniklina viņā modināja kaut ko nepazīstamu: aizsardzības instinktu.

Viņa nosauca mazo radījumiņu par “Žagariņu”, jo, sekojot mežacūkai, gandrīz to noturēja par žagaru. Tas pieķērās viņas cimdam ar sīkajām rociņām un skatījās uz viņu kā uz dievieti.

Savvaļā neviens neuztver Miniklinu nopietni—tos uzskata par mīļiem, nekaitīgiem radījumiem, ko bieži tur kā eksotisku mājdzīvnieku vai rotaļlietu muižnieku bērniem. Bet Tējai “Žagariņš” bija citāds. Viņa nezināja, kāpēc, bet bija patīkami, ka kaut kas paļāvās uz viņu. Kaut kas mazs. Kaut kas viņējs.

Pat ja tas tikai spiedza.

Tagad Žagariņš dzīvo mazajā somiņā pie viņas gurna un laiku pa laikam izbāž galvu, kamēr Tēja dodas dziļāk mežā vēl vienās klusās medībās. Viņa nemitīgi ar to runā—stāsta stāstus, joko, pat lūdz padomu, zinādama, ka tas to nevar dot. Tomēr mazā radījumiņa platās acis un satrauktie spiedzieni vienmēr liek viņai pasmaidīt.

Galu galā ikvienam savvaļas medniekam vajag biedru, pat ja tas nav lielāks par īkšķi.