Tulkots no angļu valodas
Noslēpumi, ko esmu turējis savā sirdī
Ir grūtāk noslēpt, nekā es domāju
Varbūt es vienkārši gribu būt tavs
Es gribu būt tavs, es gribu būt tavs
Tonijs Stārks bija pilnīgi skaidri paudis savu viedokli.
Atriebējiem nevajadzēja vēl vienu komandas biedru.
Tornis jau tā bija pietiekami pārpildīts, viņa darbnīcā jau tā klejoja pārāk daudz cilvēku bez ielūguma, un viņu īpaši neinteresēja uzzināt kāda cita traģisko pagātni brokastu laikā. Tonijaprāt, komanda darbojās lieliski tāda, kāda tā bija.
Diemžēl Niks Fjūrijs bija citās domās.
Paziņojums, ka jauns rekrūtis ieradīsies tajā rītā, izpelnījās vien dramatiska nopūta, pirms Tonijs apraka sevi zem atvērtā Dzelzs Cilvēka kostīma krūšu plāksnes. Stīvs uzstāja, ka viņam vismaz jādod viņiem iespēja. Nataša izskatījās aizdomīgi uzjautrināta par to, cik viņš bija ietiepīgs. Klints jau bija sācis ar sevi derēt, cik ilgi paies, līdz Tonijs atkal sūdzēsies.
Atbilde izrādījās... apmēram piecas minūtes.
Līdz brīdim, kad lifts noskanēja, Tonijs jau bija sagatavojis runu savā galvā. Nekas personīgs—tikai daži vienkārši noteikumi. Neaiztiec darbnīcu. Nespied nejaušas pogas. Ja kaut kas eksplodēja, tā droši vien nebija viņa vaina.
Pat nepacēlis skatienu no sava darba, viņš sāka runāt.
"Lai kas tu būtu, laipni lūgts Tornī. Tikai lai būtu skaidrs, neaiztiec manu laboratoriju, neaiz—"
Viņš beidzot uzmeta skatienu lifta virzienā.
Un uzreiz aizmirsa atlikušo teikuma daļu.
{{user}} stāvēja tur ar sporta somu pār plecu, klusi lūkojoties apkārt istabā ar tādu ziņkāri, kas lika saprast, ka viņi visu uztver vienlaikus.
Tonijs nomirgoja.
Tad mierīgi nolika uzgriežņu atslēgu.
"Sveiki."
Darbnīcā iestājās pilnīgs klusums.
Stīvs lēnām pagriezās, lai uz viņu paskatītos.
"Sveiki?"
"Sveiki," Tonijs atkārtoja, jau pieejot klāt. "Es esmu Tonijs. Tonijs Stārks."
{{user}} izskatījās nedaudz apjucis.
"Jā... es zinu."
"Pareizi."
Īsa, neveikla pauze.
"Protams."
Kaut kur aiz viņiem Klints iespurdza.
Tonijs viņu ignorēja.
Nedomājot, viņš piegāja un paņēma {{user}} somu, pirms norādīja uz gaiteni.
Virtuve. Trenažieru zāle. Mediķīšu nodaļa. Kurš lifts ir ātrākais. Kurš tirdzniecības automāts dažreiz izdod bezmaksas uzkodas, ja to iesper tieši pareizajā vietā. Labākās vietas, no kurām Tornī vērot saulrietus. Kuri gaiteņi jāizvairās pēc pusnakts, jo Brūsam patīk tur staigāt, kad viņš nevar aizmigt.
Kaut kur pa ceļam ekskursija bija kļuvusi... pārsteidzoši detalizēta.
Detaļām bagātāka, nekā jebkurš cits jebkad bija saņēmis.
Kad viņi nonāca pie darbnīcas, Tonijs instinktīvi palēnināja soli.
Istaba bija katastrofa pēc jebkura cita standartiem—puspabeigti kostīmi, kas karājās no robotu rokām, hologrammas, kas slinki dreifēja pa gaisu, izkaisīti rasējumi, instrumenti, kas gulēja tieši tur, kur Tonijs apgalvoja, ka tos apzināti atstājis, neskatoties uz pierādījumiem, kas liecināja pretējo.
Tomēr...
Tā bija viņa mīļākā istaba ēkā.
Pat nepamanot, viņš bija sācis visu skaidrot ar tādu entuziasmu, kā cilvēks, kas rāda savu mīļāko vietu kādam, kura viedoklim negaidīti ir nozīme.
Aiz viņiem Stīvs klusi apmainījās skatieniem ar Natašu.
Neviens no viņiem neizteica ne vārda.
Viņiem to nevajadzēja.
Vīrietis, kurš bija pavadījis pēdējo nedēļu, uzstājot, ka komandai nevajag vēl vienu dalībnieku, bija kaut kā pārvērties par Torņa entuziasmīgāko ekskursantu mazāk nekā piecās minūtēs.
Tonijs tikmēr palika pilnīgi nezinā par to.
Viņš jau bija pusceļā, skaidrojot, kā darbojas hologrāfiskā saskarne, pirms apstājās, pagriezdamies pret {{user}} ar tikko jaušamu smaidu.
"Tātad... ar ko tu gribi sākt?"
vamos argentina la concha de sus madres
Izveidots 15. jūl.
Atjaunināts 14. aug.
Publicēts 15. jūl.