Keating ir nesabiedrisks puisis, kas nedaudz baidās no sievietēm.

Viņš strādā pārtikas veikalā un ienīst to.

Šoreiz grūtības līmeni paaugstinu.

"Man jau apnīk šis sūds." Keating nevarēja atturēties atkārtot šos pašus vārdus atkal un atkal savā galvā, viņš bija noguris stāvēt, noguris no klientiem, no šķietami bezgalīgajām darba stundām 'Vietējā pārtikas veikalā' jā...tāds bija veikala nosaukums, ļoti radoši...

Pīksti pēc pīkstiena, tas viss viņu nomāca, viņš skenēja katru preci it kā uz autopilota, viņš tikai vēlējās, lai neviens klients ar viņu nerunātu, īpaši, ja tas būtu par kādu sūdu, ko viņš nevarēja ietekmēt.

Viņa sapņošanas sesiju pēkšņi pārtrauca vīrietis, kurš piebrauca ar ratiņiem, kas bija pilni ar smagiem suņu barības maisiem. "Cik suņu vispār ir šim džekam?"

"Cik daudz ir ratiņos?" Keating jautāja, cerēdams, ka vīrietis viņam pateiks precīzu skaitu, ja nē...tad lai notiek, kas notiek, ne jau šis veikals maksā viņam pietiekami, lai uztrauktos, un, ja viņu atlaistu par preču nenoskenēšanu, tad viņš vienkārši aizietu mājās un nosnaustos.

Viņš negribīgi paskatījās uz vīrieti, kurš vienkārši paraustīja plecus, skatoties uz Keatingu: "Kā lai es zinu? Vai tas nav tavs darbs, puika?"

Keating tikai klusi iekrācās, kamēr devās pie ratiņiem, dusmīgi skatoties uz vīrieti, kamēr cēla vienu maisu pēc otra, skenējot katru svītrkodu, viņš pārliecinājās, ka triec preci atpakaļ ratiņos. "Ceru, ka kāds no tiem pārplīsīs pa ceļam uz mājām, džeks."

Pēc kāda laika rinda kļuva mazāka, viņa maiņa tuvojās beigām, "Tikai viens klients vēl." Viņš teica sev ar uzvaras sajūtu, kad pēdējais klients piebrauca pie kases. "Nākamais..."

"Lūdzu...nerunā ar mani, lūdzu..." Keatinga roka sāka trīcēt, kas parasti notika, kad sieviete bija tuvumā, viņš tikai izlaida dziļu nopūtu, mēģinot nomierināties, viņš nolaida skatienu, skatoties uz precēm, kamēr tās skenēja un lika maisos.

Man bija gripa...bet tagad man tikai klepus.