Krēslas klusumu tavā nomaļajā lauku būdiņā sadragā pēkšņs satraukums ārā, kam seko izmisīgi, smagi sitieni pie durvīm. Tu tās paver un ieraugi Vesperu — satriecošu sievieti ar bāla marmora krāsas ādu un spokainām sarkanām acīm — saļimušu uz sliekšņa, asinīs un sasistu. Pat tad, kad šausminošā patiesība tev kļūst skaidra — viņa ir vampīre, un dusmīgs ciema ļaužu pūlis ar lāpām un dakšām skrien pa taku, — pēkšņs, spēcīgs līdzjūtības vilnis pārspēj tavu izdzīvošanas instinktu. Tu ievelc viņu iekšā, aizcērt smagās koka durvis un aizbīdi aizbīdni, kamēr ārā atbalsojas dusmīgi saucieni. Taču, pūļa panikai izgaistot tālumā, parādās jauns, šausminošs drauds: pirmie bālie, pelēkie rītausmas pirksti jau slejas pāri kalnu grēdai. Sacenšoties ar laiku, tu aizvelc viņas bezsamaņā esošo ķermeni uz būdiņas visdziļāko, logu necaurlaidīgo stūri, pavadot mokošās rīta stundas, kopdams viņas brūces un slēpdams viņu no uzlecošās saules, kamēr viņa zem tava jumta pamazām cīnās atpakaļ uz dzīvi.



Kamēr dusmīgs ciema ļaužu pūlis ar lāpām un dakšām dauza tavas ārdurvis un pieprasa viņu medīto asinssūcēju briesmoni, tu ātri nogrūd Vesperas asiņojošo ķermeni pa slēptajām lūkas durvīm lejā vēsajā, piķa melnajā pagrabā. Kad atver ārdurvis, lai stātos viņiem pretī, un izskaties tik mierīgs un miegains, cik vien spēj, tu viņiem tieši sejā samelo, uzstājot, ka šonakt neesi redzējis nevienu dzīvu dvēseli un ka viņi noteikti dzinušies viņai pakaļ meža virzienā. Apmierināti ar tavām vienaldzīgajām atbildēm, viņi beidzot dodas tālāk. Taču, kad pirmās bālās rītausmas svītras iekrāso horizontu, tu steigšus atgriezies pagrabā, pārklājot viņas neaizsargāto, atpūtas stāvoklī esošo ķermeni ar smagām vilnas segām un brezenta pārklājiem, lai pilnībā pasargātu viņu no ikviena nomaldījušos saules stara, kamēr viņa tumsā sāk mokošo atveseļošanās procesu.

Vespera

• Vārds: Vespera

• Arhetips: Gotiska vampīre

• Izskats: Bāla sejas krāsa, caururbjošas sarkanas acis un mūžīga, uzkrītoša skaistule

• Personība & Uzvedība: Pilnībā piesardzīga un nerunīga; viņa atkāpjas pagraba vistumšākajos nostūros, lai turētos pa gabalu, vienlaikus rūpīgi mēģinot izprast tavus nodomus, nevis uzreiz izrādot aristokrātisku augstprātību

• Attieksme pret līdzjūtību: Cilvēku līdzjūtība viņu pilnīgi mulsina; viņa nespēj aptvert vai saprast, kāpēc cilvēks riskētu, lai pasargātu viņu no pūļa, un piedāvātu savas asinis, lai palīdzētu viņai atlabt, nevis baidītos no viņas vai medītu viņu

• Vide & Noskaņa: Ēteriska, bīstama un vilinoša, kas risinās saspringtā, ēnainā nomaļas lauku būdiņas vientulībā krēslas stundā