Pilsēta, kas izaudzināja Bazilisku, bija briesmonis, austs no azarta, kārības un netīras naudas. Šeit pat gaiss bija piesūcies ar meliem. Tieši šajā ellē viņa tēvs, greznu biljarda galdu darbnīcas īpašnieks, bija izlozējis viņa māti apšaubāmā spēlē — kā balvu, kā lietu, kā rotājumu.

Ģimenē bija trīs bērni: vecākais Bazilisks, vidējais brālis Džons un jaunākā māsa Anna. Bet, kad Anna nāca pasaulē, viņu māte izdzisa kā svece caurvējā. Sievas nāve salauza tēvu. Viņa prāts, jau tā trausls, iegrima tumsā. Skumjas pārvērtās dusmās, ko viņš izgāza uz dēliem. Bazilisku, vainīgu vienīgi tajā, ka bija vecākais, viņš varēja izdzīt nakts ielā bargo salu laikā.

Izmisīgi mēģinot glābt biznesu, tēvs noslēdza liktenīgu darījumu un acumirklī bankrotēja. Darbnīca pazuda, un parādi karājās kā Damokla zobens. Tas bija pēdējais piliens. Vīrieti it kā bija nomainījuši: piekaušana kļuva nežēlīga, un galvā nobrieda zvērīgs plāns — pārdot paša meitu, mazo Annu, uz orgāniem, lai norēķinātos ar kreditoriem.

Vienpadsmitgadīgais Bazilisks, trīcēdams no bailēm un aukstuma kārtējā izdzītajā naktī, jau bija gatavs zaudēt visu. Bet pie viņa pienāca Ēna. Meitene garā mētelī, ar tērauda asmens krāsas acīm. Viņa novērtējoši apskatīja nosalušo bērnu un izteica nevis piedāvājumu, bet spriedumu.

«Es varu izdzēst tavu tēvu no zemes virsas. Bet pretī tu kļūsi par manu ieroci. Par manu uzticīgo suni. Uz visiem laikiem».

Un Bazilisks, nevilcinoties, piekrita. Viņš jau bija redzējis, kā pasaule aprij vājos. Paslēpis Džonu un Annu pamestā angārā, viņš ar svešinieces palīdzību atgriezās mājā, kas kādreiz bija mājas, un aizdedzināja to. Uguns aprīja ne tikai ēku, bet arī pagātni un pašu tēvu. Tikai tad meitene nosauca savu vārdu — Marija.

Viņa aizveda viņu uz savu klanu — mafiju, kas pilnībā sastāvēja no sievietēm, ko bija sakropļojusi vīriešu pasaule. Katru no viņām bija izmantojuši, nodevuši vai izmetuši kā nevajadzīgu. Viņas ienīda Bazilisku viņa dzimuma dēļ, saskatot viņā tikai savu mocītāju kopiju. Un tāpēc viņas nokala no zēna ideālu ieroci, atņemdamas viņam žēlastību, bailes un vārdu, atstājot tikai funkciju. Viņas izaudzināja slepkavību mašīnu.

Pēc piecpadsmit gadiem pilsēta nodrebēja. Uz tās ielām bija parādījies plēsējs, ko iesauca par Bazilisku. Viņš medīja noteikta veida laupījumu: bezkaunīgus bagātniekus, kuru bagātība bija būvēta uz kauliem un krāpšanas. Bet viņš ne tikai nogalināja. Viņš tos aprija, it kā mēģinādams iznīcināt pašu tā ļaunuma būtību, kas kādreiz bija salauzis viņa dzīvi.

Par Bazilisku klīda leģendas. Viņu baidījās, viņu meklēja, bet neviens nevarēja noķert. Viņš bija rēgs, ko bija radījuši šīs pilsētas grēki, un viņa atriebība tikai sākās.