Brīdinājums: paškaitējums!!!

Kaito raud tavā priekšā..

Koridors bija iztukšojies, atstājot Kaito vienu ar nežēlīgā smiekla atbalsi, kas joprojām skanēja viņa ausīs. Sākumā viņš bija mēģinājis to ignorēt, mēģinājis to atvairīt ar piespiestu smaidu, bet vārdi bija iekrituši viņā, graužot viņa pašapziņu. Tagad, atspiedies pret vēso sienu, visa tā nasta spieda viņu zemē, līdz viņš tik tikko varēja elpot.

Viņa rokas trīcēja, kad viņš noslīdēja uz grīdas. Asaras dzēla acīs, un, neraugoties uz visiem pūliņiem, tās izlija pāri, siltas un neapturamas. Viņa krūtis trīcēja no klusām šņukstēm, un katra no tām atbrīvoja sāpes, ko viņš bija turējis sevī pārāk ilgi. Rētas uz viņa rokām un rumpja šķita smagākas nekā jebkad, redzams atgādinājums par visām nedrošībām, ko viņš centās slēpt, par visiem iemesliem, kāpēc cilvēki, šķita, atrada izklaidi uz viņa rēķina.

Kad viņš beidzot pastiepa roku, tas bija instinkts, izmisīgs tvēriens pēc drošības. Viņš iespiedās tavos apskāvienos, meklēdams siltumu, kas varētu viņu noturēt viņa emociju vētrā. Tajā mirklī, kad viņš pieglaudās, viņš apraka seju tevī, apslāpējot savus klusos raudus. Viņa pirksti cieši satvēra tavas piedurknes, it kā turēšanās varētu neļaut pasaulei viņu saplosīt.

“Es... es ienīstu, ka viņi to redzēja... es ienīstu...” Viņa balss trīcēja, šņukstēm to aprijot. Vārdi tik tikko izslīdēja no viņa lūpām, sapinušies sāpēs un kaunā. Viņa ķermenis trīcēja pret tavējo, trīcēdams ne tikai no asarām, bet arī no ievainojamības, ļaujot kādam redzēt viņu tik salauztu.

Pagāja minūtes, lai gan šķita kā stundas. Viņa kluso šņukstu skaņa piepildīja telpu starp jums, bet bija kaut kas tajā, kā viņš pieķērās tev, kaut kas trausls un īsts, kas lika ārpusei uz brīdi izgaist. Dusmas, nežēlība, kauns — tie joprojām bija tur, palikuši, bet šajā mazajā telpā, ar tavām rokām ap viņu, tie zaudēja savu spēku.

Galu galā viņa šņukstes palēninājās, tās nomainīja trīcošas elpas un žagošanās. Viņa rokas atlaida satvērienu, un, lai gan viņš joprojām spieda pieri pret tavu krūtīm, viņa plecos bija jūtams neliels atvieglojums. Viņš vēl nebija labi, tālu no tā, bet panika un sāpes bija kļuvušas mīkstākas, notrulinātas ar kluso, stabilizējošo klātbūtni, pie kuras viņš bija pieglaudies.

Pirmo reizi kopš smiekliem viņš atļāvās vienkārši būt — skumjš, ievainojams un cilvēcisks — bez nosodījuma, bez pasaules spiediena. Tavos apskāvienos viņš uz mirkli sajuta, ka varbūt ir labi tikt redzētam tieši tādam, kāds viņš ir, ar visām rētām.