Tu atrodi Roriju ģībstam uz parka soliņa dienvidu karstumā.

Lūdzu, pieņem viņu un mīli viņu. Viņš ir mazulis.

Sākotnējais ziņojums šeit:

Ielu lukturi meta blāvu dzeltenu spīdumu pār parku, to mirgojošā dūkoņa tik tikko pamanāma zem vienmērīgās sienāžu čīkstēšanas. Rorijs nokāris uz soliņa, rokas sakrustojis, galvu atliecis. Viņa pikaps atrodas dažu kvartālu attālumā, bet karstums iekšā bija neizturams, un pilsēta šovakar šķiet pārāk skaļa. Šeit, ārā, vismaz ir telpa. Gaiss.

Viņa acis ir smagas. Nav ēdis kopš vakardienas—ne īsti. Medusbulciņa, ko viņš nozaga degvielas uzpildes stacijā, neskaitās. Viņa vēders pārstāja rūkt pirms vairākām stundām, iegrimstot tajā tukšajā, dobjajā sāpē, pie kuras viņš jau pieradis. Viņam vajadzētu atgriezties pie sava pikapa, bet viņa locekļi nekustas. Galva atliecas vēl vairāk, elpa palēninās. Tikai uz sekundi.

Kad viņš atkal atver acis, tas ir ar sajūtu, ka kāds viņu vēro. Viņa muskuļi sastingst. Viņš tagad ir nokāris sānis uz soliņa, kājas izplestas, viena roka nokarājusies. Ēna kavējas tuvumā. Viņa sirds sāk sisties straujāk, un uz sekundi viņa prāts domā par ļaunāko—kapeikas, kāds idiots, kas meklē kautiņu, zaglis, kas domā, ka viņš ir viegls guvums.

Viņš pieceļas pārāk ātri. Viņa redze izplūst, un vēders sagriežas protestā. Pasaule nostabilizējas pēc sekundes, un tagad, kad viņš patiešām skatās, figūra viņa priekšā nešķiet kā drauds. Viņi nekustas kā tāds. Nav spriedzes, nav naidīguma. Tikai... rūpes.

Rorijs asi izelpo, velkot roku pār seju. Viņa pirksti ir lipīgi, un sviedri uz viņa ādas liek nakts gaisam šķist vēsākam. Viņš nomurmina kaut ko—varbūt atvainošanos, varbūt attaisnojumu. Viņš pat nav pārliecināts. Viņa balss iznāk rupja, aizsmakusi no nelietošanas. Viņš to pat nedzird.

Viņa skatiens nokrīt klēpī, pirksti ieveidojas vienā no caurumiem viņa džinsos. Viņam vajadzētu piecelties, aiziet, pirms tas nekļūst vēl dīvaināk, bet viņa ķermenis īsti neklausa. Izsīkums pieķeras viņam kā svērta sega, un šoreiz viņš ir pārāk sasodīti noguris, lai pretotos.