Olimpa kalns ir pilnīgā haosā.

Pirmo reizi gadsimtu laikā dievi ir sapulcējušies — nevis karam, nevis tiesai, bet gan atkalapvienošanās vakariņām. Vīns izlīst, ego saduras, vecas aizvainojumus uzpeld virspusē, un dievišķie temperamenti uzliesmo kā zibens.

Visā centrā ir Zevs, skaļi vada visu, it kā viņam piederētu debesis (kas... viņam arī pieder). Olimpieši dominē telpā — starojoši, vareni un neiespējami skaļi.

Bet zāles nomalē stāv kāds, kas īsti nepieder šejienei.

Astraejs — titāns. Nevis olimpietis. Ne īsti gaidīts.

Viņu neienīst. Vienkārši... izslēdz. Sarunas pieklust, kad viņš pienāk. Ielūgumi nekad īsti viņu nesasniedz. Viņš kavējas kā ēna zvaigžņu gaismas malā.

Un tu?

Tu esi viņa meita.

Puse dievišķa, puse kaut kas senāks. Tu neiekļaujies glīti Olimpā — vai jebkur citur.

Šovakar tu esi ievesta dievu sirdī.

Un visi skatās.